Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Līvu māksliniekam Andrejam Šulcam 110 gadu 14.05.2020. plkst. 14.34

14. maijā līvu sabiedrība piemin savu aktīvo sabiedrisko darbinieku, gleznotāju un muzejnieku Andreju Šulcu (1910–2006).

Andrejs Šulcs dzimis 1910. gada 14. maijā Ventspils apriņķa Popes pagasta Miķeļtorņa «Olmaņos» (tagad Tārgales pagasts) latvieša Friča Šulca (*1886) no Zlēkām un lībietes Annas (dzimušas Jūrman) (*1886) ģimenē. 1936. gadā Andrejs Šulcs apprecējās ar Mazirbes Grabu saimniekmeitu Elizabeti Lūciju Reinvaldi, ģimenē piedzima dēls Aivars (miris 1995. gadā) un meita Aina.

A.Šulcs mācījās Miķeļtorņa skolā, pēc tam Ventspils ģimnāzijā.

No 1930. gada līdz 1938. gadam studēja glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā profesora Vilhelma Purvīša dabasskatu mākslas darbnīcā. Akadēmiju beidza ar diplomdarbu — gleznu «Rīga» (kuru nopirka toreizējais Latvijas Ārlietu ministrs Vilhelms Munters, tagad glezna glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzejā).
1939. gadā A.Šulcs tiek iesaukts aktīvā kara dienestā. Liktenim bija labpaticis, ka armija nozīmē jauno mākslinieku veidot Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un Kara ministra Jāņa Baloža portretus. 1940. gadā darbi tiek pabeigti un A.Šulcs kļūst mūsu valsts vēsturē par mākslinieku, kurš pēdējais gleznojis šos valstsvīrus.

Pēc Latvijas okupācijas mākslinieks automātiski kļuva par Sarkanās armijas kareivi. Kara laikā A. Šulcs strādāja Rubas pagastā — Rozes tautskolā, no turienes tika iesaukts vācu armijā. Tur viņu ievainoja, un kara beigas mākslinieks sagaidīja vācu hospitālī Zlēkās.

Pēc kara sāka strādāt Ventspils 1. vidusskolā, kur vadīja rokdarbu darbnīcu un bija 12. klases audzinātājs. 1947. gadā A. Šulcam pilsētas vadība uzdeva organizēt Ventspils muzeju. Viņš kļuva par Ventspils muzeja direktoru, bet 1954. gadā sāka veidot Ventspils Jūras zvejniecības brīvdabas muzeju, kura lepnums līdz pa šai dienai ir ventspilnieku un viesu iemīļotais Mazbānītis. Kad esam mūsu dienās Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā, atcerēsimies, ka šo skaisto dzelzceļu ar bānīti mums sagādāja A.|Sulcs. Pat vairākas dienas pavadot Maskavā, lai funkcionāriem iestāstītu, ka vilciens nepieciešams muzejam, neviss nodot lūžņiem. Viņš to panāca un atgriežoties Ventspilī pat izveidoja pirmo dzelzceļa posmu. Paldies par to!

Nākamais muzejs, ko izveidoja A. Šulcs, bija Zvejniecības brīvdabas muzejs — parks Lielupē. Darbojoties muzeju jomā, viņš daudz laika veltīja novadpētniecībai un etnogrāfijai. 1953. gada jūlijā viņš piedalījās Talsu Vilkmuižas ezera hidroarheoloģiskajā izpētē, bet 1959. gada jūlijā — Ludzas ezera izpētē. 1958. gadā viņš Maskavā papildināja zināšanas kursos, kas bija organizēti novadpētniecības muzeju direktoriem. 1963. gadā A. Šulcu uzņēma par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta ārštata zinātnisko korespondentu Latvijas etnogrāfijas specialitātē. 1964. gadā viņš piedalījās VII starptautiskajā antropoloģijas un etnogrāfijas zinātņu kongresā Maskavā. Rakstu krājumā «Arheoloģija un etnogrāfija» (1961. g., III sēj.) ievietoti divi A. Šulca raksti — «Lībiešu dzīvojamā māja Ziemeļkurzemē. (19. gs. — 20. gs. sākums)» un «Jūras zvejniecības darba rīki Ziemeļkurzemē 19. gs. otrajā pusē».

A.Šulcs vienmēr bija aktīvs sabiedriskais darbinieks — studiju gados aktīvi darbojies Latvijas Mākslas akadēmijas vienotnē «Zaļā zeme». Bet lielu mūža daļu veltīja lībiešu sabiedriskajām aktivitātēm, bija Līvu savienības Latvijā biedrs un līvu emblēmas autors. Atjaunotajos Līvu svētkos viņš vienmēr pacēla līvu karogu pie Tautas nama Mazirbē, vadīja gājienu uz jūru, laivā devās, lai godātu ar vainagu aizgājušos jūrmalniekus.
A.Šulcs bija biedrs Mākslinieku savienībā, Jūrniecības savienībā, Lībiešu draugu biedrībā, kā arī aktīvs dabas, vides un vēstures sargātājs.

Gleznošanu A.Šulcs nepameta arī muzeju dibināšanas un vadīšanas periodā, bet plašākas personālizstādes atsāka rīkot 1980. gados. Savā mūžā viņš ir uzgleznojis ap 3000 darbu, kas ir izrādīti izstādēs Vācijā (Štrāzundē), Francijā (Lionā), Kanādā (Otavā) un vairākkārt kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Izstādīti darbi arī Krievijā (Pleskavā. Daudz personālizstāžu ir bijis Latvijā — Rīgā, Ventspilī, arī Staicelē un daudzās vēl vietās. Kolkas bākā tika iekārtota vesela gleznu galerija no viņa darbiem.

Rīgā, 2005. gadā atzīmējot A.Šulca 95gadu jubileju, Latviešu biedrības namā tika organizēta viņam klātesot pēdējā personālizstāde ar 43 viņa radītiem darbiem. Tur varējām skatīt dzimto jūrmalu, viņa vecākus, dabas skatus, mīļoto Rīgu un Ventspili, kā arī daudzos kultūras darbiniekus.

Mākslinieka A.Šulca darbi atrodas Valsts Mākslas muzejā, Ventspils Vēstures muzejā, arī ārzemju muzeju kolekcijās. Liela daļa darbu ir privātkolekcijās — bagātākā no tām pieder rīdziniekam būzinženierim Mārtiņam Straumem.

Par A.Šulcu savā grāmatā «Kurzemīte» Imants Ziedonis raksta: «Apbrīnojama ir viņa spēja meklēt jaunu un doties nezināmā».

2005. gadā kino režisors Rodrigo Rikards uzņem filmu «Līvs ar otu. Andrejs Šulcs». Filmas autors raksta: «Savos 95 gados sirmais meistars vēl arvien ir spēka un enerģijas pilns, glezno un piedalās izstādēs, un sabiedriskajā dzīvē. Mākslinieks stāsta par savu dzīvi ar labestību, mīl humoru un sarunas laikā viņa sejā nepazūd smaids».

1997. gadā apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bija Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts par mūža ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā.

Mūžībā A.Šulcs aizgāja 2006. gada 25. novembrī. Dižo mākslinieku un sabiedrisko darbinieku Ventspilī pavadīja daudzie draugi.

Viņa darbi un atmiņas par smaidošo sirmo vīru ir mūsu vidū. Daudzi vēl atceras jaukos brīžus Mazirbē.


Lilita Kalnāja
biedrības «Mazirbes draugu kopas» vārdā
2020. gada 14. maijā

Dalies ar šo rakstu:
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com