Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Atceroties VIESTURU RĒRIHU (1954-2015) - Kolkas pūtēju orķestra diriģentu un mūzikas pedagogu 07.09.2019. plkst. 21.46

„Tāds mūžs – caur mākoni gaisma vēl krīt,

vēl vakar, vēl tagad, vēl rīt…”

/K.Dimiters/

Septembris kā pirmais rudens mēnesis un jaunā mācību gada iesākums vienmēr simboliski iezīmē arī jauna cēliena sākumu gan dabā, gan dzīves ritmā, sev līdzi atnesot jaunas noskaņas un arī mazliet rudenīgu smeldzi. Septembris ir arī Kolkas pūtēju orķestra diriģenta, mūzikas skolotāja un izcilā novadnieka Viestura Rēriha jubilejas mēnesis – 8. septembrī Viesturam apritētu 65 gadi. Sestdienas rītā, Sumbru kapos, diena iesākās ar piemiņas brīdi, ziedu un maršu sveicienu Viesturam.

 

 

Dzimtas grāmata

V.Rēriha jubilejas gadā klajā nākusi arī viņa dzimtas grāmata „Cauri gadsimtiem. Rērihu un Mierkalnu dzimtas”. Tās autore ir Viestura māsa, LU profesore Aīda Krūze. Grāmatas atvēršanas svētki notika 19. maijā Talsu novada muzejā. Atzīmējot abus šos notikumus, 7. septembrī Kolkas Lībiešu saieta namā notika Viesturam Rēriham veltītais piemiņas pasākums „Kolkas pūtēji Lībiešu krastā”. Pasākumā Viestura audzēkņi, kolēģi, domubiedri un talanta cienītāj tika tika aicināti ieskatīties Rērihu dzimtas grāmatas lappusēs, kur nozīmīga nodaļa veltīta Viesturam un viņa mūža darbam – Kolkas pūtēju orķestrim. Tā vēsturi 40 gadu garumā apkopojusi Kolkas pamatskolas skolotāja, novadpētniece Mārīte Zandberga un dzimtas grāmatā atspoguļojusi Viestura meita Aiva Rēriha. Atceres pasākumā Rērihu dzimtas grāmata tika dāvināta Dundagas novada pašvaldībai, Kolkas pamatskolai, Dundagas Mākslas un mūzikas skolai, Lībiešu saieta namam un Kolkas bibliotēkai, kur tā būs pieejama ikvienam interesentam.

Kā liecina dzīvesstāsti dzimtas grāmatā, jau iepriekšējos gadsimtos kādu mūzikas instrumentu spēlējis ne viens vien dzimtai piederīgais, bet mūsdienās  muzikālo izglītību ieguvuši daudzi Rērihu dzimtas pārstāvji. Līdzās  Viesturam Rēriham jāmin viņa meitas Rudīte, Iveta, Aiva; Talsu Mūzikas skolas direktors, Talsu pūtēju orķestra, Talsu novada Bērnu un jauniešu centra pūtēju orķestra vadītājs un diriģents Raitis Rērihs un viņa dēli Kārlis un Krišjānis; Viestura krustmeita Laura, dundadzniece Sanita un vēl citi. Kā liecina raksti presē, ne reizi vien diriģentiem Viesturam un Raitim Rērihiem uzdots jautājums par viņu radniecību – vai viņi ir brāļi vai brālēni. Ne viens, ne otrs skaidru atbildi nav varējuši dot, kaut arī abi zināja, ka viņu senči ar uzvārdu Rērihs dzīvojuši Dundagas Grūžu mājās. Dzimtas koka izpēte liecina, ka abu mūziķu vecvecvecvectēvs Ansis (1805 – 1885) un vecvecvecvecmāmiņa Edde (1809 - 1885) ieguvuši zemi, uzcēluši māju un iekopuši Grūžu saimniecību. Ansis bijis prūšu mūrnieks, piedalījies arī Šlīteres bākas celtniecībā. Tagad rasta arī atbilde par radniecību – Viestura vecvectēvs Jānis Rērihs (1869 – 1947) un Raita Rēriha vecvectēvs Kārlis Rērihs (1866 – 1945) ir bijuši brāļi. Kā liecina ieraksti Baznīcas grāmatās, laulību rezultātā dzimtā ienākuši Dundagas novadā pazīstamu dzimtu uzvārdi, kā Bērenfelds, Cirvelis, Faulbaums,  Matrevics, Vaks, Veidners…

 

 

Dzīves ceļš no Ģibzdes un Dundagas uz Ventspili un Kolku

Viesturs Rērihs dzimis 1954. gada 8. septembrī Ilgas un Edgara Rērihu ģimenē. Bērnības gadi aizvadīti dzimtas mājās Ģibzdes ciema „Jaunburtniekos” (kādreizējā Dundagas, tagad – Valdgales pagasta teritorijā). Skolas gaitas sāktas turpat Ģibzdes pamatskolā un turpinātas Dundagas vidusskolā, kur trīspadsmit gadu vecumā pievērsies trompetes spēlei orķestrī pie mūzikas skolotāja Ernesta Ābola. Pedagogam Ernestam Ābolam (1922 – 1997) Viesturs veltījis daudz atzinīgu un pateicības pilnu vārdu, dēvējot viņu par "inteliģentu paraugu" un "izcilu pedagogu” savā dzīvē un mūzikas ceļā. Vēl mācoties Dundagā, Viesturam jau bija skaidrs, ka viņa turpmākās studijas noritēs Ventspils mūzikas vidusskolā, jo kā atzinis kādā sarunā ar tuviniekiem, daloties bērnības atmiņās - „orķestris bija mana sirdslieta, nevarēju iedomāties, ka varētu darīt ko citu”.  Ventspilī Viesturs iepazinies ar vēl kādu savā dzīvē nozīmīgu personību – trompetes spēles pedagogu Jāni Gercānu, kuram jau no paša sākuma nebija šaubu par topošā audzēkņa muzikalitāti un radošajām spējām. Ventspils Mūzikas vidusskolu pūšamo instrumentu klases trompetes spēles specialitātē Viesturs absolvējis 1974. gadā, un iegūtā kvalifikācija bija atbilstoša arī patstāvīgai orķestra vadīšanai.

Nozīmīgs un pat liktenīgs pavērsiens, kas izmainīja Viestura turpmāko dzīvi, bija tikšanās ar toreizējo Kolkas kultūras dzīves vadītāju Ausmu Krautmani Ģibzdes kaimiņu Ināras un Ilmāra Lektaueru kāzās, kas pēc sarunas ar Ventspils mūzikas skolas absolventu Viesturu uzaicināja viņu kļūt par Kolkas kluba (tagad – Tautas nama) vadītāju. Jaunās darba gaitas piejūras ciemā Viesturs uzsāka 1974. gada 23. augustā, un drīz vien dzima arī sapnis par sava pūtēja orķestra izveidošanu. Tajā laikā Kolkā bija labvēlīga vide jaunu kolektīvu izveidei. Kā liecina vēstures avoti, pirms V. Rēriha Kolkas skolā bija darbojies Aiņa Ēķupa vadītais pūtēju orķestris, tāpēc pūtējmūziku vietējie iedzīvotāji bija iepazinuši jau iepriekš.

 

Mūža  sirdsdarbs – pūtēju orķestra vadība

1974. gada rudenī pēc toreizējās skolas direktores Jautrītes Freimutes uzaicinājuma Viesturs paralēli sāka darbu arī Kolkas skolā, apmācot jaunos pūtējus. Instrumenti un pultis orķestrim bija saglabājušies no iepriekš pieminētā A. Ēķupa vadītā kolektīva. Ar notīm un padomu palīdzēja un Viesturu atbalstīja viņa bijušais pedagogs Ernests Ābols.

 

Pateicoties Kolkas pamatskolas skolotājas un Viestura kolēģes Mārītes Zandbergas gadu gaitā rūpīgi vāktajiem un glabātajiem materiāliem par orķestri un intervijām ar bijušajiem audzēkņiem, ir iespējams precīzi izsekot līdzi orķestra interesantajām un piedzīvojumu bagātajām gaitām Viestura Rēriha vadībā jau no pašiem pirmsākumiem.

Altiste no pirmā orķestra sastāva Mārīte Beimane (dzim. Kundziņa) atceras: "Mācījos Kolkas pamatskolas 6. klasē, kad sāka strādāt jaunais skolotājs Viesturs Rērihs un bija paziņojums, ka tie, kuriem ir interese par mūziku, var pieteikties pūtēju orķestrī. Šādu interesi izrādīja gandrīz visi mūsu klases skolēni – kā meitenes, tā zēni, taču pārbaudi izturēja tikai daži zēni un 2 meitenes." Savukārt bijušais orķestra dalībnieks Gints Zandbergs dalās savās atmiņās, stāstot: "Pūtēju orķestrī iestājos, kad mācījos 3. klasē. Iestājoties orķestrī, Viesturs pārbaudīja, vai skolēns var "iepūst" taurē. Kā paņēmu instrumentu rokā, tā arī nospēlēju visu gammu. Pats nemaz nezinu, kā man tas izdevās... Orķestrī tiku pieņemts."

 

Jaunizveidotajā kolektīvā bija skolēni, kuri jau iepriekš bija spēlējuši orķestrī, gan arī tādi, kuri bija jāapmāca no jauna. Galvenais priekšnoteikums bija bērnu vēlme un interese spēlēt kādu no mūzikas instrumentiem. Viesturs jau toreiz skaidri apzinājās, ka tā ir galvenā panākumu atslēga darbā ar bērniem. Pēc M. Zandbergas avotiem, pirmo orķestra sastāvu veidoja 11 dalībnieki – Igors Koņevs, Ventis Lapiņš, Ainārs Lorencs, Ainārs Sproģis, Vadims Koņevs, Māris Zvirbulis, Guntis Balodis, Iveta Lapiņa, Mārīte Kundziņa (tagad Beimane), Andris Krišjānis un Dainis Balodis. 1975. gada 7. martā orķestris sniedza Kolkas iedzīvotājiem un viesiem pirmo koncertu Kolkas klubā. Koncertā atskaņota dažādu padomju tautu mūzika. Viestura paša uzrakstīto “Pūt, vējiņi” apdari atskaņoja koncerta beigās. Laikraksts "Banga" pēc koncerta rakstīja, ka "klausītāji sajūsmā, bet orķestra abu meiteņu Ivetas un Mārītes rokās pēc koncerta bijuši ziedu klēpji". Orķestra sastāvs nepārtraukti mainījās katra jaunā mācību gada sākumā, pirmo orķestra paaudzi papildināja un pakāpeniski nomainīja jauni dalībnieki. Orķestris aktīvi iesaistījās Kolkas ciema sabiedriskajā dzīvē, neiztrūkstoši klāt esot katrā nozīmīgā notikumā gan Kolkas Tautas namā un stadionā, gan Kolkas skolā.

 

Orķestra darbības sākumā bija grūti iztēloties, ka kolektīvs kļūs tik pazīstams turpmākajos gados. Mēģinājumi notika katru vakaru, un no audzēkņiem tika prasīta disciplīna un vārda turēšana – ja mēģinājums norunāts, uz to bija jāierodas, ja vien negadījās pēkšņi un negaidīti šķēršļi. Audzēkņu vecāki bija saprotoši un atbalstoši, jo juta Viestura lielo entuziasmu un bērnu aizrautību. Darbā ieguldītajām pūlēm bija rezultāts, par ko liecina vairāku mūziķu aprindās labi pazīstamu cilvēku atzinības pilnie vārdi turpmākajos orķestra darbības gados. Dažādās publikācijās presē arvien biežāk parādījās diriģenta Viestura Rēriha vārds, kā arī bija lasāmas pozitīvas atsauksmes par orķestri un tā brašajiem pūtējiem, nodēvējot tos par labākajiem rajonā, kā arī, pēc Kurzemes zonas pūtēju orķestru virsdiriģenta Egona Snipkes teiktā laikrakstam "Padomju Karogs" - "par vieniem no labākajiem visas republikas mērogā".

Viestura pūtēji ir tie, kas vistuvāk un "paši uz savas ādas" izbaudījuši gan krāsainu emociju gammu, gan gandarījumu par kopīgi paveikto rūpīgo darbu un sasniegumiem. Audzēkne Mārīte Beimane stāsta: "Mēģinājumi notika ļoti bieži – katru dienu pēc stundām, arī sestdienās un svētdienās. Orķestrī mums bija ļoti stingra kārtība. Vienmēr Viesturs uzsvēra, ka meitenēm jāpalīdz (..) Autobusā pirmās iekāpa meitenes, zēni palīdzēja nest pultis..."

Viestura meita Iveta atceras: "Mēģinājumi mums vienmēr bija stingri un regulāri. Tie bija pat drastiski... Katru takti pa notiņai vien un tā līdz sīkumiem. Spēlējot vajadzēja sajust otru. Nedrīkstēja takts vidū ieņemt elpu. Vienmēr uzstāšanās bija līdz sīkumiem atstrādāta. Kā sagatavoties, atvērt notis, kā sākt un beigt spēlēt. Tāpēc jau arī rezultāti bija labi. Taču orķestrī dzelžaina disciplīna vienmēr mijusies ar neskaitāmiem jokiem un kopīgiem smiekliem".

 

Arī bijusī orķestrante Kristīne Liepiņa neļaunojas par diriģenta savureiz pateiktu skarbāku vārdu vai nepieciešamību ievērot stingro kārtību, kas valdīja orķestrī, intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" sakot, ka "viņš mums ir jautrs. Stingrs, bet ļoti labs cilvēks". Interesanti, ka "stingrība" un "jautrība" var cieši savīties vienā personībā, radot fenomenu, kas liek apbrīnot un tajā pašā laikā just bijību un cieņu daudzu gadu garumā. To apliecina atzinīgie vārdi, ko pēc Dziesmu svētkiem laikrakstā "Padomju Jaunatne" orķestrim velta izcilais diriģents, pedagogs un komponists Gunārs Ordelovskis (1927 – 1990): "Diriģents Viesturs Rērihs ir liels pūtēju orķestra muzicēšanas entuziasts, un viņš par tādiem audzina arī kolektīva mūziķus. Zēni no sava diriģenta neatkāpjas ne soli, uzklausa katru viņa teikto vārdu. Tādu autoritāti un cieņu reti kurš iemanto."

 

Varētu jautāt, kāpēc bērni labāk grib iet "pūst", nevis brīvo laiku ārpus skolas nodarbībām pavadīt citās aizraujošās un mazāk noslogotās aktivitātēs. Viesturam ir sava atbilde, ar kuru viņš dalījies izdevumam "Latvijas Jaunatne", sakot, ka "var jau būt tāpēc, ka daudz nekas nenotiek tik mazā ciemā. Tagad jau esam parādījuši, ka mūzika skan un mēs šo to varam izdarīt, bērni nāk arvien vairāk, lai varētu sevi apliecināt". Savukārt citā intervijā žurnālam "Zvaigzne" diriģents atzīst, ka "kaut ko laikam bērni manī atrada, ja jau nāca uz mēģinājumiem un nestrādāja muļķības [..]".. Šeit katram orķestra dalībniekam noteikti ir sava atbilde, ko zina tikai viņi paši, bet nevar noliegt, ka skolotāja personība spēlēja lielu lomu, motivējot visus kopā un katru bērnu atsevišķi. Attiecības starp Viesturu un viņa pūtējiem  precīzi raksturo viņa bijušais audzēknis tubists Raivis Māgurs, kurš arī pats izvēlējies turpmāko dzīvi saistīt ar profesionālo un akadēmisko mūziku, gan mācot jaunos mūziķus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, gan muzicējot profesionālajā pūtēju orķestrī "Rīga", kā arī Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Raivis intervijā žurnālam "Mūzikas Saule" sacīja: "Viesturs bija autoritāte, aicināja cilvēkus spēlēt. Es vēl joprojām nepazīstu daudz tādu cilvēku, kas būtu visstingrākais diriģents mēģinājuma laikā, bet vislabākais draugs pēc tam." Tā ir prasme nodalīt darbu no ikdienas, spēt saskatīt katrā bērnā tā unikālo būtību, tad arī no bērnu puses var gaidīt sapratni, un viņi neapvainosies par katru diriģenta izteikto aizrādījumu.

 

Lielu atbalstu Kolkas pūtēju orķestris savulaik saņēmis no zvejnieku kolhoza „Banga” un tā priekšsēdētāja Miķeļa Lismenta (1926 – 1998), kas palīdzējis orķestrim iegādāties jaunus mūzikas instrumentus, tērpus, kā arī nodrošināja iespēju doties ekskursijās Latvijā un ārpus tās.

Paralēli darbam ar skolēniem astoņdesmito gadu beigās izveidojās Kolkas ciema pūtēju orķestris, kurā spēlēja gan pieaugušie ciema iedzīvotāji, kuri no jauna apguva instrumentu spēli, gan arī Kolkas skolas absolventi ar gadu gaitā uzkrātu muzikālo pieredzi, iepriekš spēlējot skolēnu orķestrī. Interesanti uzzināt, kas lika jauniešiem, atgriežoties Kolkā vairākus gadus pēc skolas beigšanas, no jauna atkal ņemt rokās instrumentus un kopā ar citiem ciema iedzīvotājiem vakaros pēc darba sanākt kopā un muzicēt, vēlāk gūstot atzinības cienīgus panākumus Dziesmu un deju svētku skatēs. Iespējams, labāko atbildi uz šo jautājumu sniedz laikraksts "Talsu Vēstis": "[..] Un pūtīs vīri, kam pūšana ir mīlestības darbs, gana nopietns un svarīgs [..] Jo tas ir gods – tikt pie Rēriha atzītam un cienītam, un tā ir nepieciešamība visam mūžam – vaļas brīžos kārtīgi izspēlēt sirdij tuvā vidē."

Kolkas pūtēju nozīmīgākie sasniegumi

"Katram vismaz reizi mūžā jāizjūt Dziesmusvētki" – tā kādā intervijā savulaik sacījis Viesturs Rērihs. 40 pastāvēšanas gados Kolkas skolēnu pūtēju orķestris Kolkas vārdu nesis visos skolēnu Dziesmu un deju svētkos no 1979. līdz 2015. gadam. Savukārt pieaugušo orķestris piedalījies 3 svētkos – 1990., 1993. un 1998. gadā, 1990. gadā iegūstot 1. vietu XX Vispārējo Latvijas Dziesmu un deju svētku pūtēju orķestru Kurzemes novada skates 2. grupā, bet republikas skatē izcīnot 2. pakāpes diplomu.

 

1977. gadā orķestris ieguva 1. vietu rajona skolēnu Dziesmu un deju svētkos. Uzvara rajonā orķestrim nodrošināja dalību Kurzemes zonas skatē, kur gūti tādi paši panākumi. Divus gadus vēlāk, 1979. gadā pēc nopietna sagatavošanās procesa, mazie Kolkas pūtēji bija gatavi svētkiem galvaspilsētā – ar mirdzošiem un rūpīgi nospodrinātiem instrumentiem un patīkamu satraukumu sirdīs. Daudziem par lielu prieku un pārsteigumu 1979. gadā orķestris, pirmo reizi piedaloties nozīmīgajā republikas skatē, ieguva 2. vietu IV Skolu jaunatnes Dziesmu un Deju svētkos Rīgā.  Par šo notikumu, pēc kura Kolkas orķestris un tā diriģents kļuva pazīstams plašākai ar Latvijas pūtējmūziku saistītai auditorijai, varēja lasīt laikrakstā "Talsu Vēstis": "Viesturs Rērihs no Kolkas ar vienpadsmit sīkiem bērniņiem – kas tad viņus nopietni uzņēma pirmajā orķestru skatē pirms daudziem gadiem starp kolektīviem ar vārdu un varenu sastāvu! Bet kolcenieki nevainojami atskaņoja tik tehniski smagu skaņdarbu, ka cienījamā žūrija nevarēja ātri attapties. Un tad Viesturs pirmo reizi dzirdēja no vērā ņemama vīra mutes, ka viņa darbs ir teicams [..].”

 

Nākamos panākumus orķestris guva 1984. gadā, kļūstot par 2. pakāpes laureātiem savā grupā V skolu jaunatnes Dziesmu un Deju svētku republikas skatē. Tajā gadā Talsu rajonu pārstāvēja 3 pūtēju orķestri, no kuriem Kolkas orķestris parādīja labāko sniegumu. Divus gadus vēlāk, 1986. gadā, orķestris plūca uzvaras laurus, kļūstot par 1. pakāpes laureātiem gan Kurzemes zonas skolēnu pūtēju orķestru skatē, gan Padomju Latvijas skolēnu pūtēju orķestru II salidojuma skatē Talsos. Jāpiemin, ka tādi paši panākumi tika gūti arī III salidojumā 1991. gadā Talsos, kur Viesturam Rēriham tika uzticēts virsdiriģenta gods.

 

1989. gads orķestra vēsturē iezīmējies kā īpaši veiksmīgs. Šajā gadā notika VI Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un Deju svētki. Toreiz Kolkas pūtēji kā 1. pakāpes laureāti pārveda mājās augstāko godalgu – Dziesmu svētku karogu – par iegūto pirmo vietu visas Latvijas mērogā. Jāpiemin, ka toreiz ciemā vēl nedarbojās mūzikas skola, tāpēc bija vēl jo lielāks lepnums par panākumiem, kas iegūti bez pūtēju iepriekšējas papildus muzikālās sagatavotības.

 

Pie nozīmīgākajiem orķestra sasniegumiem jāmin 2005. un 2010. gadā iegūtā 2. pakāpe B grupā Kurzemes zonā, savukārt 2012. gadā iegūts 2. pakāpes diploms Kurzemes–Zemgales novadu pūtēju orķestru skatē un VII Latvijas skolu pūtēju orķestru fināla konkursā. 2013. gadā orķestris izcīnīja 2. pakāpes diplomu Kurzemes–Zemgales novadu pūtēju orķestru skatē, bet turpat gadu vēlāk – 1. pakāpes laureātu diplomu.

 

Vienmēr, kad orķestris brauca mājās no skatēm, Dziesmu svētkiem, to pie Kolkas uzraksta ar gavilēm un cienastu sagaidīja skolēnu vecāki. Ciemā orķestris vienmēr iebrauca ar maršu. Tā bija jauka laika gaitā izveidojusies tradīcija. Orķestris nekad no svētkiem neaizbrauca neatvadījies. Viestura meita Iveta atceras, ka "paldies pateica pavāriem, vadītājiem, audzinātājiem. Pat šoferim pateica "paldies", nospēlējot Goda maršu".

 

Viņa pūtēji zina, ka Viestura dabā nebija iet vieglāko ceļu, viņš apzinājās gan savas, gan sava kolektīva spēju "pacelt ko tiešām sarežģītu". Ne velti izcilais virsdiriģents Gunārs Ordelovskis  savulaik teicis: "Tagad mēs zinām, ka labi skan Kolkas astoņgadīgās skolas orķestris. Priecina šā kolektīva tērpi, mūziķu stāja, viņu atbildība, spēles māka."  Jāpiemin, ka orķestra tērpi laika gaitā mainījušies, Kolkai raksturīgās jūrnieku stila formas nomainot tautiskiem akcentiem, kā arī  iekrāsojoties lībiešu krāsās:  zilā – baltā – zaļā.

 

Kā liecina skolotājas M. Zandbergas apkopotā statistika, Viestura Rēriha vadītais orķestris piedalījies kopumā 8 skolēnu Dziesmu un Deju svētkos. Orķestrī spēlējuši ap 200 pūtējiem vairākās paaudzēs. Kolektīvs viesojies Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā un citviet. Orķestris ar muzikālajiem priekšnesumiem priecējis gan Kolkas iedzīvotājus, gan viesus dažādos ciema un novada pasākumos – gadskārtējos Līvu svētkos Mazirbē, Zvejnieku svētkos Kolkā, zaļumballē Jāņos stadionā, Kolkas Jūras Zvaigznes Dievmātes Romas katoļu baznīcas svētkos u.c.

Pateicībā par ilggadējo un nozīmīgo darbu 2009. gada 18. novembrī Viesturs Rērihs ieguva Dundagas novada pašvaldības atzinību "Par mūža ieguldījumu pūtēju orķestra izveidē un vadīšanā".

 

2014. gada nogalē, Viesturam atrodoties jau slimnīcā, augstā atbildības izjūta pret darbu, ko pats slimības dēļ vairs nevarēja veikt, lika meklēt veidu, kā savus audzēkņus aizvest uz skolēnu Dziesmu un deju svētkiem, jo iepriekš bija ieguldīts liels darbs gan no diriģenta, gan skolēnu puses. Šo izdevību negribējās palaist garām. Lūgumam atsaucās Viestura Dundagas kolēģis Jānis Cirvelis, kura vadībā Kolkas pamatskolas orķestris 2015. gada martā ieguva 2. pakāpes diplomu Kurzemes–Zemgales novadu pūtēju orķestru skatē, tādējādi nodrošinot Kolkas orķestrim iespēju vēl reizi piedalīties skolēnu Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Zīmīgi, ka Viesturs mūžībā devas tieši skates dienas vakarā 03.03.2015. Viņš šo mirkli tomēr sagaidīja un, lai arī ne vairs fiziski, tomēr palika kopā ar saviem pūtējiem līdz galam. Viestura atdusas vieta – saskaņā ar viņa paša izteikto vēlēšanos - ir dzimtā Ģibzdes ciema Sumbru kapsētā.

 

Kā cieņas un goda apliecinājums Viesturam Rēriham par aizvadītajiem 40 radošā darba gadiem 2016. gada oktobrī, Kolkas pamatskolas jubilejā un absolventu salidojumā, pie mūzikas klases tika atklāta piemiņas plāksne. Tā bija skolas vadības un bijušo absolventu iniciatīva ilggadējā skolas mūzikas pedagoga un diriģenta piemiņas godināšanai. Salidojuma svinīgais pasākums turpinājās Kolkas Tautas namā, kur īpašs brīdis bija pūtēju orķestra uzstāšanās meitas Rudītes vadībā. Taures spoži ieskanējās atkal no jauna!

 

Rudīte Rēriha orķestri vadīja no 2016. gada marta līdz 2017. gada augustam, "iejūtoties tēta ādā" un pašai pārliecinoties par atbildību, ko uzliek tēta iepriekš sasniegtā kolektīva augstā mākslinieciskā un muzikālā līmeņa saglabāšana. Protams, pēdējos gados situācija Kolkā ir mainījusies, un Viestura bijušie audzēkņi devušies plašajā pasaulē, tāpēc bija jo lielāks prieks tos satikt un vēlreiz izbaudīt kopā spēlēšanas īpašo sajūtu orķestra 40. jubilejas gadā.

 

Rudīte stāsta: "Man bija prieks un izaicinājums strādāt ar Kolkas pūtēju orķestri 2016. – 2017. gadā. Šo laiku es uzskatu par vienu no savas dzīves augstskolām. Man bija interesanti vērot, kā tēta dzīves dažādās šķautnes pamazām atklājas manu acu priekšā it kā “no iekšienes”, darot to pašu darbu, ko darījis viņš. Es domāju, ka mums kopā izdevās saglabāt Kolkas orķestra vārda kvalitāti un pat ienest pa jaunai krāsai skanējumā. Brīži, kad izjutām kopīgas muzicēšanas prieku un emocionālo pacēlumu, ko varējām dalīt ar klausītājiem, ir neaizmirstami."

 

Cilvēka mūžu un dzīves veikumu nav iespējams ietvert dažās grāmatas lapās, pat ne nodaļās. Nepagurstošs darbs, mīlestība un entuziasms – tas ir Viestura orķestris. Tāds tas bija cauri gadiem un vienmēr būs. Vēstures lapaspusēs, Kolkā un Lībiešu krastā Viestura Rēriha vārds ir spoži ierakstīts un paliks neizdzēšams, un tuvinieki, audzēkņi un līdzcilvēki viņu vienmēr atcerēsies ar labu vārdu, sirsnību un mīlestību – to pašu, ko kādreiz Viesturs dāvājis viņiem.

Paldies Kolkas lībiešu grupas vadītājai Maijai Rērihai, Aīdai Krūzei, Aivai Rērihai un Ivetai Bordjugai par emocionāli piepildīto, sirsnīgo atmiņu brīdi, ko veltījāt mūsu novada izcilajam mūziķim un pedagogam Viesturam Rēriham.

 

Materiālu sagatavoja Linda Pavlovska-Dišlere un Iveta Bordjuga, izmantojot dzimtas grāmatu “Cauri gadsimtiem. Rērihu un Mierkalnu dzimta” (2019).

 

Dalies ar šo rakstu:
Atslēgvārdi
izglītība, kultūra
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com