25. marts — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 22.03.2021. plkst. 16.17
25. martā iedegsim svecītes par tiem kuri neatgriezās un palika Sibīrijas sniegos ar sapni par Latviju un mājām, un aicinām individuāli nolikt ziedus un iedegt svecītes Dundagā pie šķeltā akmens!
Katru austošu dienu mēs iesākam ar «Dievs, svētī Latviju!» Bet šī ir tā diena, kad gribas un vajag teikt vairāk. Svētī tos, kuru gars un darbs ļāva Latvijai dzimt! Svētī tos, kuri tās dēļ zaudēja dzimteni, mīlestību, brīvību un dzīvību!
Šai zemei ir sava vēsture, savi varoņi un mocekļi. To esm veidojuši mēs – cilvēki, arī tie mūsu zemes ļaudis, kuriem liktenis lēmis izstaigāt tālos Sibīrijas plašumus, un tie ļaudis, kuru kapi atrodas Sibīrijas taigās un tundrās. Tie nav bezpersoniski represētie, nogalinātie, bet tie ir cilvēki katrs ar savu vārdu, savām dzimtajām mājām, savu pirmo skolu un pagastu.
Šodien aprit 72 gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijām. Četru marta dienu laikā uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem no Latvijas devās 33 nāves ešaloni. Tajos iznīcības varai tika nodoti vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas valsts pilsoņu. Vairums no tiem bija latvieši. Tika izsūtīti vairāk nekā 3000 pirmskolas vecuma bērnu, vairāk nekā 7000 skolnieku un studentu. Starp tiem bija arī 332 mūsu novada ļaudis.
Šodien pieminētās Latvijas iedzīvotāju deportācijas nebija tikai fiziska lielas daļas nosūtīšana uz nekurieni. Tas bija mēģinājums iznīcināt latviešu tautas nākotni. Ikvienam cilvēkam šie skaitļi ļauj saprast, ka Latvijai un īpaši laukiem dotais trieciens nav ļāvis sadziedēt brūces līdz pat šai dienai. Brūces sirdī un dvēselē.
Kaut gan deportācijas mērķis bija sagraut tautu, morāli iznīcināt darba tikumu, tradīcijas, nacionālo pašapziņu, arī svešumā nonākot, savu attieksmi pret darbu un zemi latviešu vecākā paaudze saglabāja. Dievs, cerība un spīts palīdzēja pārvarēt bezcerību un postu.
Mēs esam šeit – šai vietā Dundagā! Te tiek rakstīta mūsu vēsture, te plānota mūsu nākotne. Bet nākotni nav iespējams izveidot par atskaites punktu ņemot vienīgi savas pagātnes sāpes, lai cik lielas tās arī nebūtu . Sirds nav jāpārvērš par sāpju un ciešanu cietoksni. Tā jāatver un jāmeklē reāli ceļi, kurus ejot, būtu iespējams izvairīties no pagātnes ciešanu cēloņiem.
Mēs bieži sakām vārdus – Mana Latvija! Šo vārdu būtība ietver mūsu solījumus savu dzīvi un nākotni veidot tādu, kas mūsu Latviju darīs dižu, bet brīvību – mūžīgu.
Smaida Šnikvalde
Dalies ar šo rakstu:
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: