Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Kultūras mantojums

Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Dundagas novadā
Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Dundagas novadā

Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi

Dundagas novadā atrodas 33 valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi, no kuriem 25 atrodas Dundagas un 8 Kolkas pagastā. Gandrīz 2/3 no visiem pieminekļiem ir arheoloģijas pieminekļi, no kuriem apmēram puse atrodas ciemu teritorijās.

Lībiešu kultūras mantojums

Ziemeļkurzemei ir īpaša kultūrvēsturiska iezīme — tā ir pēdējā lībiešu kompakti apdzīvotā teritorija. Zinātnieki uzskata, ka par lībiešu priekšteču klātbūtni šai novadā liecina Ziemeļkurzemē atrastie ar 1. gadu tūkstoša sākumu datējamie akmeņkrāvumu kapi, kas raksturīgi Baltijas somu kultūrai. Rakstītie avoti par Kurzemes lībiešiem ziņas sniedz sākot ar 14. gs., bet zinātnieki, kas šo jautājumu īpaši pētījuši, uzskata, ka 12.–13. gs. lībieši šai teritorijā dzīvojuši jaukti ar kuršiem.

Apmetņu rašanās Ziemeļkurzemes jūrmalā datēta ar 14.–15. gs., kas sakrīt ar Dundagas muižas izveidošanos. 16. gs. lībiešu ciemi ietilpa Kurzemes bīskapijā. 1795. gadā lībiešu jūrmala kļuva par Kurzemes guberņas sastāvdaļu. Tolaik lībiešu jūrmala jau bija sadalīta starp diviem vācu muižkungiem. Popes muižkungam Bēram piederēja jūrmala no Lūžupes ietekas jūrā līdz Irbes grīvai. Dundagas dzimtkunga Ostenzakena īpašumos bija jūrmala no Jaunciema līdz Rojai.

Lībieši Kurzemes pussalas piekrastē saglabājās kā neliels, blīvi dzīvojošs etnoss līdz pat 20. gs. vidum, atšķirībā no citām lībiešu apdzīvotām teritorijām — Daugavas, Metsepoles, Gaujas, Turaidas lībiešu novadiem, kur par lībiešu klātbūtni var runāt tikai līdz 19. gs. vidum.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā no 1918. gada līdz II Pasaules karam jūrmalas ciemos notika aktīva saimnieciskā un kultūras dzīve. Tā laika lībiešu kultūras dzīves centrs bija Mazirbe. Aktīvākie lībiešu kultūras darbinieki 1923. gadā dibināja sabiedrisko organizāciju «Līvu savienība». Pēc tās iniciatīvas ar radu tautu — somu, igauņu un ungāru atbalstu Mazirbē uzcelts Lībiešu tautas nams.

Padomju režīms Baltijas jūras piekrasti no Ventspils līdz Kolkai noteica par «slēgto zonu». Tur koncentrējās padomju valsts militārās intereses un civilo iedzīvotāju pārvietošanās bija ierobežota. Gan šis apstāklis, gan varas ekonomiskās attīstības modelis, kas likvidēja viensētas un attīstīja kolhozu centrus, spieda iedzīvotājus no jūrmalas ciemiem pārvietoties uz citām dzīves vietām. Par kolhoza centru kļuva Kolka. Jūrmalas ciemos Baltijas jūras krastā uz dzīvi palika vairs tikai vecie ļaudis. Kolka ir vienīgais lībiešu ciems, kurš pēdējo piecdesmit gadu laikā ir attīstījies. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas uz kolektīvo saimniecību bāzes izveidojušies vairāki privātie zivju pārstrādes uzņēmumi. Tie nodrošina lielāko darba vietu skaitu Kolkas pagastā.

Paradoksāli, ka padomju varas radītā izolācija ļāva saglabāties lībiešu ciemu materiālai kultūrai. Taču nīdēti tika tradicionālie saimniekošanas veidi un lībiešu garīgā kultūra. Ciemos cilvēkus vairs nedzird sarunājamies savā dzimtajā lībiešu valodā, taču tās ietekmē veidojies latviešu valodas dialekts, kādā šodien runā Ziemeļkurzemes iedzīvotāji.

Lībiešu ciemos Baltijas jūras krastā saglabājušās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā celtas ēkas un pat atsevišķu ciemu apdzīvojuma struktūras. Ciemiem cauri no Kolkas līdz Sīkragam vijas meža ceļš, kurš šejieniešu valodā tiek saukts par veco Mazirbes ceļu. Jauno uzbūvēja 50. gados armijas vajadzībām, tas tiek izmatots automašīnu satiksmei starp Kolku un Ventspili. Savukārt, vecais Mazirbes ceļš ir piemērots velobraucējiem. 1–2 dienu velobrauciens ir labākais veids kā izjust lībiešu ciemu savdabīgo auru un vienlaikus vērot dabu Slīteres nacionālajā parkā.

Valoda

Ziemeļkurzemes ļaužu runas veids — tāmnieku dialekts liecina par nepārprotamu lībiešu klātbūtni šajā novadā.

Maza tauta, dzīvojot blakus lielākai stiprākai tautai, var aizmirst savu dzimto valodu un sākt runāt šīs otrās tautas valodā, bieži vien diezgan lauzīti. Tā ir izveidojies latviešu valodas tāmnieku dialekts: vispirms lībieši mācījās runāt latviski. Vēlāk, šķiet, liela daļa latviešu atzinuši šo lauzīto latviešu valodu par labāku esam, nekā savu mātes valodu, un sākuši runāt tāmnieku dialektā — tas ir, latviešu valodā pēc lībiešu valodas likumiem.

Lībiešu valoda kā sazināšanās līdzeklis izzuda 20. gs. vidū. Pēc I Pasaules kara lībiešu ciemos izveidojās daudz jauktu ģimeņu, kuru sarunu valoda bija latviešu. Izvēli par labu latviešu valodai noteica apstāklis, ka nepastāvēja skolas ar lībiešu valodas apmācību. Lai iekļautos jaunās valsts sabiedrības dzīvē, jaunajai lībiešu paaudzei vajadzēja izglītoties. 1935. gada tautskaites dati lībiešu ciemos atspoguļo lībiešu etnisko sastāvu un lībiešu valodas prasmi: kopā 12 lībiešu ciemos Kurzemes jūrmalā no 2746 iedzīvotājiem par lībiešiem sevi uzskatījuši 892, no kuriem 790 pratuši lībiešu valodu, bet ikdienā to lietojuši vairs tikai 215 cilvēku.

Šodien lībiešu valodu saprot un runā vairāki desmiti cilvēku, bet tikai dažiem, gados veciem cilvēkiem, tā ir dzimtā valoda.