Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Vidusskolas jauktā kora draudzības vizīte Čehijā 04.07.2017. plkst. 14.52

Ir jau nakts vai, precīzāk, ļoti agrs sestdienas, 17. jūnija, rīts, bet pie vidusskolas ēkas vērojama zināma rosība. Tur pulcējas ļaužu bariņi, sakrautas ceļasomas, bungas un citi mūzikas instrumenti. Piebrauc tūristu autobuss, un pūlis sarosās. Uz kurieni vedīs ceļš? — Tas būs gana tāls, jo Dundagas vidusskolas jauktā kora dalībnieki kopā ar savu vadītāju skolotāju Daci Šmiti, novada izglītības speciālistu Dināru Neifeldu un angļu valodas skolotāju Sandru Salceviču dosies uz Čehiju viesos pie Žamberkas pašvaldības jauniešu kora «Viola», lai sniegtu koncertu un kopīgi pavadītu laiku dažādās aktivitātēs.

Dundagas novada un Žamberkas pašvaldības sadraudzība ilgst nu jau vairākus gadus, to laikā Dundagas aktīvie cilvēki jau ir viesojušies pie jaunajiem draugiem, bet nu pienākusi kārta skolas korim, atsaucoties laipnajam Žamberkas kora vadītāja Jaromira Žejdlika aicinājumam. Koris „Viola” dibināts pirms 20 gadiem Žamberkas pamatskolā, un šobrīd tajā dzied vairāk kā 40 bērnu un jauniešu.

Vēl tikai atvadu sveicieni, vecāku solījums turēt īkšķus par labu izdošanos, un trīsdesmit divi dziedātāji vecumā no 12 līdz 19 gadiem uzsāk ceļu pretī šīsvasaras lielajam piedzīvojumam.

Naksnīgais ceļojums ved caur Lietuvu un Poliju, kas sagaida ar drēgnu laiku un nejauki smidzinošu lietu, bet mūs tas nesatrauc, jo, kā liecina prognozes, Čehijā varēsim izbaudīt patiesi vasarīgus laika apstākļus. Laika ziņas tiešām nepieviļ, jo pēc 19 stundu ilgā brauciena nonākam Žamberkā, kas priecē ar patīkamu siltumu. Pie pamatskolas mūs sagaida smaidīgais skolotājs Jaromirs, kurš aicina pulcēties skolas ēdamzālē, lai satiktos ar savām „jauniegūtajām ģimenēm”, kurās Dundagas jaunieši uzturēsies vizītes laikā. Kad pirmais tikšanās mulsums ir pāri, Žamberkas kora dalībnieku ģimenes steidzīgi saņem savus jaunos aizbilstamos un ved uz mājām atpūsties. Skolotāji savukārt iekārtojas mājīgā viesu namā, lai satiktos ar saviem skolēniem tikai nākamās dienas pusdienlaikā.

Svētdienas rīts uzaust saulains un sutīgs. Skolotāji gaidīt gaida kādas ziņas no saviem jauniešiem par pirmajiem iespaidiem jaunajā vidē. Kristu Ludeviku un Žaneti Bergmani redzam tuvējā parkā traucamies pa takām ar divriteņiem, un viņu spriganais «Labrīt!» jau liecina, ka viss ir kārtībā. Pārējos satiekam vien pēc pusdienām un uzzinām, ka dažam labam pirmā diena jaunajā ģimenē bijusi īsts izaicinājums, jo čehu jauniešiem ar svešvalodu lietošanu nav lāgā veicies, Kristai Sudmalei pietrūcis labā drauga interneta gādīgais plecs, toties Felicitu Ludeviku un Simonu Krišjāni iepriecinājusi iespēja paplunčāties piemājas baseinā, tātad visumā ir labi.

Pēcpusdienā ar mūsu autobusu dodamies uz Orlices kalniem, lai piedalītos jautrā un sportiskā nodarbē, ko sauc par futbolgolfu. To spēlē komandās pa 4-5 dalībniekiem, bet golfa piederumu vietā izmanto futbola bumbu un savu kāju spēku, lai bumbu iedabūtu bedrītē. Lielisks komandas saliedēšanas pasākums! Spēlē aizrautīgi piedalās pat mūsu šoferi, bet skolotājs Dinārs aktīvi fotografē. Skolotājai Sandrai sadarbībā ar Niklāvu Neimani, Ati Bleivi un Matīsu Vīksnu izdodas gūt panākumus divos grūtākajos posmos! Pēc vairāku stundu saspēles visi ir guvuši pamatīgu devu pozitīvu emociju un patīkama noguruma un kārtīgi sasmēlušies dāsnā saules siltuma. Tagad aši atpakaļ uz jaunajām mājām, jo nākamajās dienās paredzēts vēl krietns darba cēliens.

Pirmdiena, 19. jūnijs, paredzēta kultūras un vēstures objektu apskatei Čehijas galvaspilsētā Prāgā. Bruņojušies ar ūdens pudelēm, ieņemam vietas mūsu autobusā. Pēc aptuveni divu stundu brauciena tā patīkamo vēsumu nomaina Prāgas svelme, gaisa temperatūra — plus 32°, 34° C, bet ir prieks, jo mums būs iespēja apskatīt svarīgākās vietas vienā no skaistākajām Eiropas galvaspilsētām, vienlaikus baudot īstu vasaru. Apskates maratons sākas ar 208 pakāpieniem augšup Prāgas pils kalnā, kas nebūt nav viegli pie līdzenumiem pieradušiem gājējiem, taču skats uz pilsētu, kas paveras no augšas, ir elpu aizraujošs un grūtā kāpiena vērts. Saskaņā ar Ginesa rekordu grāmatas ierakstiem pils komplekss uzskatāms par lielāko pasaulē, tā ir kā pilsēta pilsētā, kas ietver sevī pili, trīs baznīcas, klosteri, karaliskos staļļus un dārzus. Apskatām krāšņo gotisko Svētā Vita katedrāli, kur tikuši kronēti karaļi, un Čehijas Republikas prezidenta kancelejas ēku, kā arī vērojam sardzes maiņas ceremoniju pie tās. Dažiem gan vairāk interesē atveldzēties netālu esošā laistītāja ūdens strūklās, jo karstums ir patiešām iespaidīgs. Tālāk mūsu ceļš ved pa vecpilsētu, kur skolotājs Dinārs ar fotoaparātu aumaļām tver romānikas, gotikas un renesanses arhitektūras pērles, bet Dace ar Sandru skaita un pārskaita mūsējos, lai kāds nenoklīstu miljons cilvēku jūklī. Virzāmies uz slavenāko Prāgas simbolu – Kārļa tiltu pār Vltavas upi. Kas nav gājis pāri Kārļa tiltam, nav bijis Prāgā – tā šeit mēdz teikt par 516 m garo gājēju tiltu, kura vēsture aizsākās 14. gadsimta vidū pēc karaļa Kārļa IV rīkojuma. Tilts greznots slavenu svēto statujām, un vienā no tām attēlots Sv. Jans Nepomuks, garīdznieks, kas noslīcināts Vltavā, bet vēlāk kanonizēts par svēto. Valda ticējums, ka, pieliekot roku šai statujai, tiek piepildītas vēlēšanās, bet skolotājs Jaromirs smejot teic, ka, pieskaroties tai, var cerēt uz labiem vērtējumiem eksāmenos. To dzirdot, topošās devītklasnieces Evelīna Bernāne, Kate Nierliņa un Žanete Bergmane patiesā centībā steidz šo iespēju izmantot. Ievērības cienīgie objekti nomaina cits citu tik strauji kā raibā kaleidoskopā – Vecpilsētas laukums ar čehu nācijas varoņa Jana Husa pieminekli, Sv.Tīna Jaunavas Marijas baznīcas dvīņu tornīši, Prāgas Rātsnams un vēl, un vēl.... Lai to visu kārtīgi aptvertu, būtu vajadzīga ne viena vien diena, tāpēc nolemjam, ka šo brīnišķīgo pilsētu noteikti apmeklēsim vēlreiz mierīgākā gaisotnē. Bet šodien – vēl pāris stundu brīvā laika saldējuma un kafijas nobaudīšanai, kādai pašbildei, kādam suvenīram – un tad jau došanās atpakaļ uz Žamberku. Ir laiks atpūtai, jo nākamajā dienā gaidāms mūsu vizītes centrālais notikums – koncerts Sv.Vāclava baznīcā.

Klāt svarīgā otrdiena — koncertu diena. Saule karsē tāpat kā iepriekš, kora vadītāja Dace kopā ar jauniešiem jau agri devusies uz mēģinājumu, bet pārējie skolotāji rosās, kārtojot dāvanas un gatavojot apsveikuma runu.

18.gadsimtā celtais gaišzili baltais dievnams mūs sagaida ziediem greznots, saulstariem draiski rotājoties caur logu stiklu mozaīkām. Tā aprises no putna lidojuma atgādina pareizticīgo krustu, un 72 m augstā celtne redzama tālu virs pārējām pilsētas ēkām.

Ir tikko beidzies koru mēģinājums, un dalībnieki palēnām noskaņojas gaidāmajam rīta koncertam, ko vēros vietējās pamatskolas skolēni, kuriem jūnijā vēl turpinās mācību stundas. Koncertzāle pamazām pildās, šķiet, ar sākumskolas vecuma skolēniem, un koncerts var sākties. Mūsu korī apmēram trešdaļu veido puiši, taču čehu korī ir vien 3 zēni. Priekšnesumi ilgst apmēram stundu, un čehu skolēniem kā jau skolēniem it visur pasaulē sāk kļūt mazliet garlaicīgi, tādēļ daža laba viņu skolotāja vismaz pusi koncerta pavada nepārtrauktā kustībā, klusinot un mierinot tos. Tomēr viņu vecākie skolasbiedri ir ieinteresēti un dažbrīd pat vienoti līgojas līdzi dziesmu ritmiem. Kad koncerts beidzies, laiks ieturēt pusdienas skolas ēdnīcā, bet pēc tam — brīvais laiks, ko atkal piepildām ar aktīvām nodarbēm. Lai varētu izturēt lielo karstumu un atgūtu spēkus nozīmīgajam vakara koncertam, skolotājs Jaromirs piedāvā apmeklēt netālu esošo peldvietu Orlices upē. Visi priecīgi piekrītam un jauki pavadām dienu, braucot ar katamarāniem, peldoties un sauļojoties.

Pienāk vakars un pats svarīgākais pasākums – Dundagas un Žamberkas koru koncerts viesģimenēm. „Violas” dalībnieki tērpušies baltos kreklos, vienādās tirkīzzilās tunikās un melnās biksēs, mūsējiem — melns apģērbs ar daudzkrāsainiem apmetnīšiem vai tauriņveida kaklasaitēm, kas koši mirdz un priecē acis. Vispirms uzstājas koris «Viola», izpildot gan klasiskās, gan tradicionālās, gan arī populārās mūzikas skaņdarbus čehu, vācu un angļu valodā. Uzstāšanos papildina kora dalībnieku vijoles, flautas un citu pūšamo instrumentu pavadījums. Pēc tam kārta Dundagas dziedātājiem. Viņu repertuārā – latviešu, vācu un angļu valodā izpildītas dziesmas, ko kuplina Evelīnas Ķiršakmenes klavierspēle, Maijas Freimutes vijoļspēle un Kristas Ludevikas izvilinātā bungu rīboņa. Koncerta noslēgumā abi kori vienojas kopīgā priekšnesumā, izpildot V.A.Mocarta skaņdarbu latīņu valodā, latviešu tautasdziesmu «Bēdu, manu lielu bēdu» latviešu valodā ar «Violas» vadītāja Jaromira Žejdlika ģitāras pavadījumu un čehu tautasdziesmu «Dejo, dejo, pagriezies» čehu valodā.  Jāatzīst, ka grūtā latviešu valoda vismaz dziesmā čehu jauniešiem padodas tīri labi! Dundagas skolotāji dzied līdzi savējiem «...liku bēdu zem akmeņa», savukārt čehu skatītāji piebalso «Tancuj, tancuj, vykrúcaj...». Tā nemanot arī beidzamais kopīgais notikums izskanējis. Jaromirs ir ļoti lakonisks, viņš visiem koristiem sniedz nelielas piemiņas veltes, bet ir pienācis skolotājas Sandras lielais izaicinājums — apsveikums un pateicības vārdi par lielisko uzņemšanu un viesģimeņu rūpēm, kuri tiek izteikti krievu valodā, jo Jaromirs, kurš ir ne tikai mūzikas, bet arī krievu valodas skolotājs, un angļu valodu nepārvalda, uzņemas sacītos vārdus pārtulkot vecākiem čehiski. Pirmo reizi mūžā publiska runa valodā, ko ikdienā nav pierasts lietot, turklāt vēl dievnamā – tas ir kas īpašs un neaizmirstams!

Pēc pasākuma parunājam ar dažiem vecākiem, kuri pauž sajūsmu par sniegto priekšnesumu. Liels prieks pārņem, dzirdot atzinīgos vārdus par mūsu jauniešu uzvedību čehu ģimenēs. Piemēram, Niklāva Lazovatija, Henrika Meldera un Aļģa Tomsona viesģimenes galva ir ļoti patīkami pārsteigts par puišu izturēšanos, piebilstot, ka viņi bijuši apbrīnojami kārtīgi un ievērojuši „armijas disciplīnu”. Pirms beidzamā vakara viesģimenēs mūsējie vēl sarosās nelielai fotosesijai.

Agrs 21. jūnija rīts — atvadas no viesģimenēm. Pēc bieži izjustajiem skandināviski siltajiem apskāvieniem un aizkustinājuma asarām centrāleiropiešu ieturētie rokasspiedieni šķiet neierasti, taču tā ir jauna un respektējama pieredze. Vien Annijas Heibergas un Kristas Sudmales viesģimenes jaunākā atvase, kura ir arī kora «Viola» jaunākā dalībniece, trešklasniece, vienkārši ierāpjas Annijai klēpī, samīļojas un nobirdina kādu asariņu. Bet nu jau visi dundadznieki ir autobusā, un mājupceļš var sākties.

Jau pēc pirmajiem ceļu līkločiem, straujajiem pagriezieniem un kraujām, kas redzamas pa autobusa logu, kļūst skaidrs, ka šis ceļš nebūs no vieglajiem. Arī iepriekšējo dienu saspringtais ritms un agrais rīta cēliens neveicina labsajūtu. Kamēr izturīgākie jau snauž saldo rīta nomiedzi, ik pa brīdim kāds ziņo par nepieciešamību pēc mierinoša vārda, apskāviena vai pat zāļu devas. Paldies skolas māsiņai Inārai par sarūpēto medicīnas somu, kas tagad lieti noder, un arī labajiem padomiem pa telefonu vajadzīgajā brīdī!

Lai tālais mājupceļš neliktos tik nogurdinošs un garlaicīgs, esam izvēlējušies to izskaistināt ar vēl dažu objektu apskati Polijā. Pirmais no tiem — Veļičkas sāls raktuves. Daži tās ir apmeklējuši jau iepriekš, taču lielākajai daļai jauniešu un skolotājiem tās ir jaunums un arī jauna pieredze, pārvarot nedaudz komplicēto grupas biļešu iegādes procesu. Šeit vietā skolotājas Sandras lielais «Paldies!» par atbalstu Niklāvam N., kurš te bijis jau vairākkārt, taču sakās katru reizi ieraugām ko jaunu. Bet nu jau biļetes ir rokā, gide satikta, viņas teikto ļauj sadzirdēt austiņa ausī, un pēc neilga gaidīšanas brīža mērojam 380 pakāpienus lejup 64 metru dziļumā, kas ir šo raktuvju pirmais līmenis. Spirālveida kāpnes jauki smaržo pēc koksnes, taču nedaudz sareibst galva, jo ik pēc 6 pakāpieniem seko pagrieziens. Esot lejā, tiek stingri ievēroti drošības pasākumi — ikvienas telpas izejas durvis drīkst atvērt tikai tad, kad ieejas durvis ir aizvērtas, turklāt ik pa brīdim gan skolotāji, gan gide pārskaita grupas dalībniekus, jo izeju no šī pazemes labirinta zina tikai viņa, bet patumšajās telpās brīžiem vienlaikus atrodas pat vairākas tūristu grupas, kas pie tam pārvietojas dažādos virzienos. Tas mazliet traucē lēnām izbaudīt īpašo gaisotni, ir jāpasteidzas, jo uz pēdām min nākamā grupa —  šo UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļauto objektu gadā apmeklē vairāk kā 1 miljons tūristu.

Veļičkas raktuvju gaiss ir piesātināts ar sāls joniem, kam piemīt ārstnieciskas spējas palīdzēt pie elpošanas ceļu saslimšanām, taču kādam no mūsu grupas sāk šķist, ka kļūst grūtāk elpot. Tur gan laikam vainojama doma, ka esam tik dziļi zem zemes. Kāds mierinošs vārds, un tad jau atkal kļūst labi. Tomēr fascinē apziņa, ka te it viss — figūras un ciļņi, pat grīdas flīzes un krāšņās lustras — darināts no sāls. Viens no saviļņojošākajiem momentiem šķiet Veimāras zāles apmeklējums - nodziest lielais apgaismojums, un sākas gaismas šovs, kura atspīdums met zibšņus sāls ezerā, fonā skanot ievērojamā poļu komponista Fr.Šopēna etīdei op.10 nr. 3. Tas ir tik skaisti, ka acīs sariešas miklums... Tādi, veselīgā gaisa un netveramu emociju apreibināti, ar ātrgaitas liftu nonākam virszemē, lai dotos uz naktsmītni Krakovā, kādreizējā Polijas galvaspilsētā.

Izvēlētais hostelis «4 draugi» ir neliels, amizants namiņš ar hipsterīgu pieskaņu, istabiņas tik šauras, ka pirmajā brīdī šķiet — nav kur apgriezties. Tomēr pierodot kļūst pavisam mājīgi. Pēc iekārtošanās skolotāja Dace un lielākā daļa jauniešu jūtas tik saguruši, ka izvēlas palikt uz vietas un ieturēt vakariņas hosteļa apkārtnē, taču Niklāvs N., Matīss V., Atis B., Maija F., Felicita L. un Krista Tomsone kopā ar skolotājiem Sandru un Dināru ir enerģijas un apņēmības pilni iekarot jaunus apvāršņus, proti, apskatīt slaveno Vāveles pili, kas bijusi Polijas karaļu rezidence laikā no 14. līdz 18. gadsimtam. Šoferīši neiebilst, un mūsu autobuss atkal dodas ceļā. Ir patīkami silta jūnija pēcpusdiena, un viss brīvais laiks pieder mums! To patiešām nesteidzīgi baudām, priecājoties par iespēju apskatīt visu tik ātri vai tik lēni, cik vēlamies, un risinot jestras sarunas par redzēto. Papilnam ļaujamies Dināra fotoaparāta vērīgajam objektīvam, Felicita iejūtas īstas filmu zvaigznes tēlā, Sandra izvēlas nofotografēties pāvesta Jāņa Pāvila II statujas fonā (20. gadsimta 60. gados viņš bija Krakovas arhibīskaps), bet Niklāvs pat pamanās iedabūt kadrā Dināru, kas līdz šim ir reti izdevies. Pils iekšpagalmā novietotajā ziedojumu lādē iemetam arī savu artavu un klusībā ceram šeit vēl atgriezties. Tad meklējam leģendām apvīto Pūķa alu. Mājās izlasījusi vienu no leģendu versijām, Maija nu izstāsta to pārējiem. Pa ceļam apskatām samazinātu pils kompleksa attēlojumu plaknē un ieraugām meklēto pūķi, pajūsmojam arī par skaisto skatu uz Vislas upi un pilsētu. Tuvojas vakars un vēlme atpūsties.

Ceturtdienu pavadām ceļā. Tas ir visai vienmuļš, tādēļ katrs mēģina atrast sev kādu interesantu nodarbi. Daži vienkārši snauž, citi vēro safotografētos kadrus telefonā vai datorā, kāds kaut ko lasa. Lielie jaunieši nododas kāršu partijām, bet mazie spēlē vārdu vai minēšanas spēles. Dace un Sandra risina krustvārdu mīklas, šajā aktivitātē reizumis iesaistās arī Krista T., Žanete un Evelīna B. Risinās arī sarunas par ceļojumā un Čehijā pieredzēto. Tiek apspriests čehu tradicionālais ēdiens – baltmaizes knēdeļi, un šeit domas dalās:  vieni tos atzīst par garšīgiem esam, citi ir pretējos uzskatos. Tiek pieminēts arī īpatnējais produktu salikums: gaļa ar putukrējuma cepuri un brūklenēm pa virsu. Hmm, laikam arī tas ir kas čehiem raksturīgs, jo baudīts vairākās ģimenēs. Interesanta pieredze.

 Laiks un kilometri rit, un ik pa brīdim kāds ievaicājas: «Cik vēl tālu?» Tālu gan, jo atpakaļceļā no Polijas līdz mājām paiet tikpat daudz stundu, cik turpceļā līdz Čehijai. Ceļu remonti vainīgi vai kas cits – grūti teikt. Lai vai kā, bet mājas tomēr tuvojas, klāt jau Lietuva. Šoferīši uzliek «Toma un Džerija» multfilmas, un kādu laiku visi nododas to vērošanai. Nu arī Latvijas robeža šķērsota, pīkst īsziņu signāli telefonos, pamazām tiek kopā vāktas personīgās lietas, kuru, izrādās, sakrājies tik daudz. Lūk, jau Talsi! Skolotāja Sandra pateicas visiem dalībniekiem par apbrīnojamo izturību un pacietību šī ilgā un brīžiem nogurdinošā ceļojuma laikā. Jaunieši patiešām turējās godam!

Ir ceturksnis pāri pusnaktij – urrā, esam Dundagā, esam mājās! Smaidošie vecāki sagaida savus lielos un mazos bērnus ar ziediem un apskāvieniem, visi ir laimīgi! Uz atvadām sastājamies aplītī un nodziedam «Projām jāiet» Talsu Autotransporta šoferiem Dināram Šeptem un Intam Albertam, sakot milzīgu paldies viņiem par lielisko sadarbību, atsaucību mūsu dažādajām vēlmēm, par rūpēm, gādību, palīdzību un uzmundrinājumu brauciena grūtākajos brīžos!

Izsakām sirsnīgu pateicību mūsu kora dalībnieku vecākiem par sarūpētajām dāvaniņām Žamberkas viesģimenēm, par sapratni un atbalstu ekskursiju un sadzīvisko vajadzību nodrošināšanā! Paldies, ka esat izaudzinājuši atbildīgus, disciplinētus un krietnus bērnus!

Mūsu atzinības vārdi vidusskolas mācību pārzinei Inesei Freimutei par organizatorisko jautājumu kārtošanu un labajiem padomiem draudzības vizītes veiksmīgai norisei! Pateicamies skolas direktorei Aigai Štrausai par dāvanu sagatavošanu Žamberkas pašvaldībai, skolai, skolotājiem un kora «Viola» dalībniekiem! Paldies Dundagas novada pašvaldībai par finansiālo atbalstu!

Uz tikšanos ar čehu draugiem tuvākajā nākotnē, iespējams, Dundagā!

 

Sandra Salceviča,
Dundagas vidusskolas angļu valodas skolotāja


Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com