Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Vērtīgās stundas Kubalu skolā-muzejā 16.11.2015. plkst. 16.17

31. X, Krišjāņa Barona 180. jubilejā, Kubalu skola-muzejs ciemiņiem piedāvāja iepazīt dažas Dundagas apkaimē saklausītas tautas dziesmas un gardu cienastu, bet 7. XI pulcēja ļaudis, kurus interesēja pasākums «Krišjānis Barons — no skolas puikas līdz Dainu tēvam».

7. XI ciemiņus viesmīlīgi sagaidīja muzeja vadītājs Ivars Abajs un vecākā speciāliste Marta Ratkeviča un aicināja klasē. Tur, vecajam skolas pulkstenim skaļi tikšķot un reizi pa reizei nozvanot un apmeklētājiem sēžot skolnieku solos, pagāja pasākuma pirmā daļa, kurā, kā solīts, dzirdējām stāstu par Krišjāņa Barona skolnieka gājumu no pirmās mācību stundas līdz iespējai paveikt ko patiesi lielu un pārlaicīgu. Kurš gan no mums nezina viņa dzīves stāstu?! Taču bija vērtīgi izsekot līdzi tam vēlreiz un saklausīt varbūt ko citā reizē neizstāstītu vai nesadzirdētu. Ivars interesanti parādīja būtiskākos pavedienus, kas, kopā saaudušies, veido Krišjāņa Barona mūža rakstu.

Ar aizrautību klausījos, kā Krišjāņa ģimene respektē tēva pirmsnāves novēlējumu — cik iespējams, gādāt par pastarīša Krišjāņa skološanu. Un, kad tā saka — diezgan, jo grūti segt izdevumus, par centīgo un gudro skolēnu brīnumaini iestājas citi cilvēki. Pieaugot un mācoties jau ģimnāzijā, Krišjānis pats saprot, cik tālu ticis un kāds kapitāls ir izglītība, un viņš vairs neliekas mierā, bet meklē iespējas mācības turpināt. Studijas Tērbatas universitātē Krišjānis gan nepabeidz, bet vai viņa tēvs maz varēja cerēt, ka pastarītis mācīsies pat apriņķa skolā...

Interesanti bija aplūkot kādu apdzeltējušu «Latvijas Avīzes» lapu ar Friča Brīvzemnieka aicinājumu vākt latviešu tautas dziesmas. Tas sākas ar uzrakstu Zinības un tautas draugiem un beidzas ar norādi, kam un uz kurieni sūtīt. Aicinājums atrodas lapas malā un blakus kāda ģenerāļa attēlam ir pavisam neuzkrītošs, taču brīnumainā kārtā ļaudis to ierauga, atsaucas, un uz Maskavu sāk plūst tāds tautas dziesmu apjoms, ka F. Brīvzemnieks uzrunā savu draugu Krišjāni Baronu, lai palīdz. Tā nu Krišjānis Barons sāk savu darbu pie dainām, apzinādamies, ka to izdošanai vajag tādu līdzekļu, uz kuriem nevar cerēt. Taču tās tiek izdotas!

Izrādās, ka tolaik Latvijā bijuši 526 pagasti, bet no 218 pagastiem nav iesūtīta neviena tautas dziesma. Kā tas tā var būt? Vai tad tur nav dziedājuši? Skaidrs, ka ir, bet nav bijis cilvēku, kas dziesmas pierakstītu un atsūtītu. Izpētot Latvju dainu pielikumu kartē, atklājās, ka dundzinieki bijuši vieni no dūšīgākajiem sūtītājiem Kurzemē. Visvairāk tautas dziesmu gan iesūtījuši kabilnieki, taču arī mēs varam lepoties ar mūsu senču iesūtīto dainu skaitu — 2488, citviet minēts arī skaitlis 2901.

Vēl kāda interesanta epizode — kad dēls Kārlis tēvam jautā, kādas ir izjūtas, apzinoties, ka viņa dzīvē pastrādāts kas liels un paliekošs, Krišjānis Barons atbild: « Nuja, drusku jau strādāts ir». 

Otro daļu arī Ivara vadībā apstaigājām veco skolas ēku, uzklausot muzeja vadītāja stāstījumu un mēģinot iztēloties, kā te izskatījās 1845. un 1846. gadā, kad savas skolas gaitas šeit vadīja Krišjānis Barons. Viņš gan ir dzimis Strutelē un Dundagā nonāk tāpēc, ka tās puses īpašnieks negaidot manto muižu Dundagā, uz kuru pārceldamies paņem līdzi arī vairākus dienestniekus, arī Krišjāņa Barona māsu Kristīni, kas tur apprecas ar kalpotāju Kronbergu. «Savu dzīvi nodibinājusi, māsa Kristīne neaizmirsa arī jaunākos ģimenes locekļus. Viņas vietu pie kungiem pilī dabūja māsa Līze. Mani un māsu Mari viņa ņēma pie sevim un bija mums mātes vietā. Pēc tam pārnāca uz Dundagu māte un māsas Made un Katrīne», savās atmiņās raksta Krišjānis Barons.

Viņš arī norāda, ka tā bijusi viņa pirmā īstā skola. Toreiz skolas nams darbojies trešo gadu un par skolotāju strādājis Ernests Dinsbergs, par viņa palīgu — Fricis Mālbergs. Skolā mācījušies kādi 60 skolnieki. Toreiz nav bijis neviena žoga, nav bijis citu ēku kā skola, arī akas nav bijis, pēc ūdens iets uz kaimiņmājām. Pa tām durvīm, pa kurām tagad ieiet muzejā, skolēni nav staigājuši. Skolas ēku sedzis lubu jumts, un tagadējā ķieģeļu mūra skolas namam tai laikā arī nav bijis.

Kājas izlocījuši, iegājām manteļskursteņa telpā, kur kūrās mazs ugunskurs, bet uz tā katlā karsējās ūdens. Tur bija tik omulīgi, ka gribējās dzīvās uguns valdzinājumu un senatnīgās telpas noslēpumainību baudīt vēl un vēl. Atgriežoties klasē, uzklausījām Martas Ratkevičas aicinājumu iejusties tautas dziesmu vācēju lomā — dzirdētais bija jāpieraksta tik precīzi, cik dzird, ja ir vairāki varianti, pieraksta arī tos. Tad nu priekšā stājās Mārīte Jurča un mūsu izloksnē izteiksmīgi nolasīja četras tautas dziesmas, ko mēs cītīgi pierakstījām. Ceru, ka tas mums izdevās labi.

Noslēgumā bijām nopelnījuši karstu tēju un mīkstus, gardus manteļskursteņa telpas krāsnī ceptus Guntas Abajas pīrāgus. Bet muzejniekiem — Ivaram un Martai, kā arī viņu palīdzēm Guntai un Mārītei sakām lielu paldies par viņu rūpēm, lai mums visiem būtu vērtīga un jauka kopā būšana.

Diānas Siliņas teksts, Daiņa Kārkluvalka, «Talsu Vēstis», foto

Pievienotās galerijas
Vērtīgās stundas Kubalu skolā-muzejā

Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com