Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Savas dzimtas meklējumos 28.04.2014. plkst. 08.35

Pirms kāda laika «Dundadznieka» redakcijas epastā saņēmām pārsūtītu vēstuli no maskavieša Rubena Makarova ar lūgumu to pārtulkot un nodrukāt Dundadzniekā, kā arī mūsu pašvaldības interneta vietnē. To tagad arī darām, klāt pievienojot dažas no atsūtītajām fotogrāfijām. Varbūt kādam mūsu lasītājam ir kaut kas zināms par Gancmanu, kā arī Meieru dzimtu un varam līdzēt cilvēkam viņa radurakstu meklējumos? Redakcijas e-pasts avize@dundaga.lv un tālrunis 29180726. Vērtība par sevi ir arī pats stāstījums.

 


 

Labdien, Auziņa kungs un Siliņas kundze!

Mani sauc Rubens Makarovs, es dzīvoju Maskavā un strādāju RBK. Pirms kāda laika sāku meklēt pēdas Gancmanu ģimenei, kas XIX un XX gs. mijā dzīvoja Dundagā, bet neko neatradu. Ernsts Gancmans ir mans vecvecvectēvs.

Ernsts Gancmans strādājis pie Ostenzakeniem par Dundagas pils vagaru. Ernstam un viņa sievai Karolīnai piederējusi saimniecība netālu no pils. Viņiem bija bērni: Oto Kārlis, Vilhelmīne (precētā uzvārdā Meiere) un Agnese (Nēze, precētā uzvārdā Savičeva). Agnese piedzima 1890. gada 9. oktobrī. Viņa ir mana vecvecmāmiņa.

Mans vecvecvectēvs Ernsts Gancmans, pēc vecvecmāmiņas stāstiem, esot krietni dzēris, tāpēc pazemināts darbā no vagara par zirgu puisi stallī, taču pavisam nav padzīts, jo neviens nav pratis tik labi iebraukt zirgus kā viņš. Kad Karolīna nav varējusi sagaidīt vīru mājās, viņa sūtījusi meitu Nēzi pēc tēva uz krogu. Viņa, pastarītis un mīļākais bērns, vienīgā spējusi pārvest neceļos noklīdušo tēvu. Ieraudzījis Nēzi, tēvs ļoti nopriecājies, taču iet mājās atteicies, iekams meita nav piekritusi nodejot mazurkas tūri.

Nēze no barona meitām iemācījusies vāciski. Pavisam bijušas 12 meitas, ar dažām viņa nodarbojusies. Valodu meitene iemācījusies gada laikā, bet ilgi kautrējusies uzsākt runāt. Reiz viņa kopā ar saimnieci dzinusi zosis, un pēkšņi Nēzei galvā bijusi gatava frāze vācu valodā: «Jūs ejiet no tās puses, bet es pāriešu pār tiltu un iešu no tās!» Kopš tā laika viņa, pilī kalpodama, runājusi vāciski. Mamma Margarita man stāstīja, ka vecmāmiņa Agnese ļoti mīlējusi vācu valodu. Kad pie viņas pēc stundām atnākuši skolasbiedri, Agnese vienmēr apjautājusies, vai viņi prot vāciski, un, ja kāds atbildējis apstiprinoši, tas uzreiz kļuvis par Agneses draugu.

1914. gadā Agnese braukusi uz Berlīni darba meklējumos un tikai pēc tam nonākusi Maskavā kā bēgle. Kad viņa Berlīnes stacijā apjautājusies, kā atrast vajadzīgo adresi, lai pārnakšņotu, vietējie brīnījušies par šādu jautājumu, jo viņai bijusi Berlīnes izruna. No tiem laikiem, kad viņa kopā ar barona meitām mācījās vācu valdu, mums saglabājusies lūgšanu grāmata vācu valodā.

Cariskās impērijas laikā Nēze Dundagā pabeigusi septiņgadīgo skolu. Skolēnus tad burtiski spieda runāt krieviski, un viņi arī cits citu izspiegoja. Ja kāds aizmirsās un pārgāja uz latviešu valodu, tam uzreiz iedeva koka medaļu, kas nozīmēja, ka grēkāzim vajadzēja palikt pēc stundām sapost klasi.

Krieviski Agnese prata spīdoši, vārdu krājuma bagātībā un folkloras zināšanās viņa varēja sacensties ar Dālu (domāta Vladimira Dāla skaidrojošā vārdnīca. Red.), bet runāja ar jūtamu akcentu.

Pēc Agneses meitas Ņinas stāstītā, 1908. gadā Agnese Rīgā mācījusies restorānu skolā, pēc tam īsu laiku strādājusi Rīgas Jūrmalā. Bēgļu gaitas viņu 1914. gadā aizvedušas uz Maskavu. Tur viņa strādājusi par laika kavētāju jeb tā saucamo kompanjoni kādā ģimenē, vedusi saimnieci pastaigāties, bet pēc padomju varas nodibināšanās joprojām to apciemojusi — nu jau kādā komunālajā dzīvoklī.

Pēc revolūcijas Agnese apprecējās ar Andreju Savičevu un pieņēma vīra uzvārdu. 1920. gadā viņai piedzima meita Ņina — mana vecmāmiņa.

Agnesei bijis arī pielūdzējs Vilhelms Jansons. Ir saglabājusies viņam sūtīta atklātne uz hospitāli Pēterburgā. Kopš Pirmā pasaules kara sākuma viņš dienējis lauka hospitālī un sūtījis Agnesei atklātnes un fotogrāfijas. Jau krietni vēlāk, 1939. gadā, viņš uzmeklējis Agnesi, turklāt, ievērodams pieklājības normas, kopā ar savu biedru. Ieraudzījis šūpuli ar bērnu, izbrīnījies un teicis, ka acīmredzot ieradies par vēlu... Agnese paskaidrojusi, ka tā ir viņas mazmeita.

Vēl mana mamma zina stāstīt tādu atgadījumu. Reiz Agnese tirgū ieraudzījusi, kā ļaužu bars drūzmējas ap pārtikas produktiem, ko atveduši latvieši. Agnese pāri pūlim latviski sauc, ka ir viņu tautiete, bet netiek klāt. Bet ko tu gribi, jautā latvieši. Sviestu, Agnese kliedz, bet drūzma viņu joprojām šķir no pārdevējiem. Tie ieteic naudu ietīt un sviest. Pēkšņi Agnese grib pakaulēties un pateikt, lai nolaiž cenu, bet aizmirsusi, kā to latviski pasacīt, tāpēc saka krieviski, lai atlaiž lētāk. Latvieši kliedz, kas tad tu par tautieti, ja vārdus esi aizmirsusi. Bet cenā tomēr piekāpušies.

Agnese visu laiku tiecās uz dzimteni, uz Dundagu. Līdzko viņa sāka kopdzīvi ar Andreju (laulību apliecībā viņas vārds rakstīts kā «Nēze Emīlija»), viņš atdeva viņai visu nopelnīto, lai sieva sakrātu naudu biļetei. 1925. gadā Agnese saposās braukt uz Latviju, pie viena radu saimei parādīt piecgadīgo meitu.

 Agneses vecāki vēl bijuši dzīvi un braukuši uz Tukumu meitu un mazmeitu sagaidīt. Mazā Ņina tēvoci Kārli uzreiz sākusi saukt par Kārli Marksu, kā padomju bērns domādama, ka tā ir pareizi. Latvijā ātri iedraudzējusies ar vietējiem bērniem un visu laiku kopā ar viņiem ķiķinājusi. Kad viņai vaicājuši, kāpēc, jo viņa taču nesaprot latviski, Ņina atbildējusi, ka bērni arī smejoties.

Ciemu dienas gan beigušās diezgan ātri. Kādu rītu ieradušies varas pārstāvji un likuši Agnesei 24 stundu laikā atstāt Latviju, turēdami Nēzi aizdomās par padomju spiedzi. Pēc tam viņa atcerējusies, ka vilcienā sarunājusies ar nezināmu ceļabiedru un izstāstījusi, no kurienes viņi ir un kurp dodas. Visdrīzāk, ceļabiedrs par viņu bija ziņojis policijai.

Arī Padomju Savienībā bija bīstami runāt par ārzemju radiem. Tāpēc Agnese par Latviju stāstīja maz, daudz ko ar piesardzību noklusējot. Mums ir palikušas dažas atklātnes no kara laikiem, ko nespējam izlasīt; tās jums nosūtām.

1937. gadā pēc tēva nāves Agnesei pienācās mantojums, bet viņa bija spiesta no tā atteikties.

Savu mazmeitu, manu nākamo mammu, Agnese gribēja nosaukt par Māru, bet pareizticīgo garīdznieks bijis iztrūcināts, dzirdot tādu vārdu, un vienojušies bērnu kristīt par Margaritu. Agnese, kaut gan bija luterticīgā, kristīt bērnu nesa uz to dievnamu, kas atradās vistuvāk dzīvesvietai.

Par manas mammas aukli kļuva latviete Katrīna Veinberga, ģimenē viņu sauca par Katjas tanti.

Agnese arī pēc Otrā pasaules kara gribēja braukt uz Latviju, bet nebija pietiekami daudz naudas ceļam. Viņa sāka runāt, ka nezinot, kurp lai Dundagā apmetas, baidījās, ka neaizbrauks, ka ceļā varētu kas atgadīties, turklāt viņai jau bija slima sirds.

Vecmāmuļai Agnesei mūsu ģimenē bija ļoti svarīga loma. Katrreiz, kad pārcēlāmies, jaunajā dzīvesvietā pie sienas vienmēr vietu atrada lūdzoša Marija Magdalēna, [zīmējums], ko Agnese bija nopirkusi no kāda studenta Suharevska laukumā Maskavā, tāpat svečturis ar eņģeli un albums ar pasta atklātnēm.

Agnese nomira 1966. gada 9. augustā, paspējusi vienu gadu mani paauklēt.

1977. gadā mēs ar savu mammu Margaritu bijām Dundagā burtiski vienu dienu, vēl precīzāk, tikai vienu vakaru un nakti. Mums iedeva pajumti saimnieki toreizējā Fabriciusa ielā 1 (Garlaukos. Red.), taisni pretim [Anstrupes] kapiem, kur meklējām mūsu piederīgo kapavietas. Mamma pēc tam vēl vairākus gadus sarakstījās ar saimniekiem, un viņu meitas pat atbrauca pie mums apskatīt Maskavu.

Savulaik Agnesei Gancmanei sūtītajās atklātnēs atklāju adresi «Dondagas Laukmuiža». Vai pirms 100 gadiem varēja kas tāds būt?

Ceru, ka šis stāsts varētu būt interesants Jūsu izdevumam un Jūs varētu to nodrukāt, arī ievietot savā interneta vietnē. Esmu ļoti ieinteresēts savas dzimtas latviskajā zarā! Priecātos, ja, izlasot šo publikāciju, atsauktos kāds, kurš atceras Gancmanu un Meieru (Agneses māsas Vilhelmīnes precētais uzvārds) ģimenes piederīgos un varētu man ieteikt turpmāko meklējumu virzienus. Varbūt kāds no viņiem izdzīvojis kara laikā un palicis Dundagā, varbūt pat nonācis Vācijā?


Ar cieņu
Rubens Makarovs

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
vēsture
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com