Oši slimo! 10.08.2015. plkst. 11.37
Pēdējā desmitgadē daudzās Eiropas valstīs iet bojā parastā oša (Fraxinus excelsior), kā arī tam radniecīgā šaurlapu oša (Fraxinus angustifolia) audzes. Nu arī Latvijā pēdējos gados vērojama strauja šo koku atmiršana.
Pēc tam, kad iepriekšējos gados pamanīja šķietami veselu un zaļu ošu lūšanu un krišanu Gaujas Nacionālajā parkā Siguldas, Turaidas un Krimuldas apkaimē, Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā (Chalara fraxinea) infekcijas izplatību ošu audzēs pētīja dendrologs Andrejs Svilāns.
Pastāv uzskats, ka tā saucamā «ošu slimība» (Chalara fraxinea) izplatās ar vēja iznēsātām sporām un augu sulu sūcošu kukaiņu starpniecību. Patogēnā sēne attīstās dzinumu vadaudos, tos nosprostojot un izraisot dzinumu atmiršanu. Pirmās infekcijas pazīmes ir strauji vīstoši un nokaltuši pēdējā gada dzinumi. Tas vērojams tieši vasaras otrajā pusē — jūlijā un augustā.
Mēģinot kompensēt zaudēto zaru apjomu, koks katru nākamo gadu no vēl dzīvajiem zariem veido arvien jaunus dzinumus — ūdenszarus. Slimības pēdējā stadijā, pēc 3–5 gadiem, ūdenszari veidojas pat no stumbra. Slimībai progresējot, arvien samazinās koka lapu apjoms, lapas vairs nespēj pietiekamā daudzumā apgādāt ar barības vielām stumbru un sakņu sistēmu. Novājinātajam kokam strauji atmirst saknes, arī balsta saknes, kuras tālāk noārda saprofītie organismi (lielākoties sēnes).
Balsta sakņu atmiršana samazina koku stabilitāti, un tie bez acīm redzama iemesla gāžas pat nelielā vējā. Pēc skata šķiet, ka koks vēl zaļš un dzīvs, bet bieži pat neliela vēja plūsma vai spēcīgāks grūdiens to gāž.
Jaunie koki iet bojā dažu gadu laikā pēc inficēšanās, vecākus kokus slimība parasti nobeidz 4–5 gados. Slimība kokus inficē neatkarīgi no to vecuma vai meža tipa, un tā īpaši bīstama ir jaunajiem stādiem. Slimībai uzņēmīgākās sugas ir parastais osis un šaurlapu osis.
Andrejs Svilāns,
dendrologs, Latvijas Dendrologu biedrības
prezidents
Līdz šim nav atklāts pietiekami efektīvs līdzeklis slimības uzņēmīgo ošu sugu aizsardzībai pret Chalara fraxinea infekciju. Tāpēc tuvākajās desmitgadēs paredzama tālāka un būtībā neierobežojama infekcijas izplatīšanās visā Latvijā. Līdzīgi tas jau ir noticis ar vīksnām un gobām, ko ilgstoši postījusi grafioze jeb Holandes slimība, kuras dēļ pie mums šo koku ir atlicis ļoti maz. Arī šīs koku slimības aina ir lapu vīšana un ieritināšanās. Atkarībā no laika apstākļiem, koka vecuma un tā uzņēmības tas var iznīkt dažās nedēļās vai mēnešos. Ne ošus, nedz arī gobas un vīksnas pilnībā izārstēt nevar. Var tikai attālināt to nokalšanu. Tuvākajās desmitgadēs Latvijā vairs nebūs lielu ošu. Infekcija izplatīsies, kamēr koku skaits mazināsies un neradīsies pret slimību noturīgi stādi. Latvijā paliks galvenokārt tikai mazi oši.
Svarīgi ir saprast, ka maldīgā izskata dēļ (koks it kā vēl zaļo) slimību skartie oši būtiski apdraud cilvēku un būvju drošību, īpaši teritorijās, ko izmanto publiskiem mērķiem. Tāpēc vēlams tos izzāģēt, īpaši tūristu apmeklētās vietās, pie autoceļiem, tūristu takās, pie skatu platformām u.tml.
Tāpat ieteicams tīrīt un retināt pamežu, kur to vajag pārredzamības nodrošināšanai, kā arī, lai novērstu sējeņu ieaugšanu veco ainavisko koku vainagos, tā saglabājot veselīgus, augtspējīgus lapukokus (izņemot ošus, vīksnas, gobas) un skujkokus. Ošus nevajadzētu izmantot apstādījumos. Plānojot vēsturisko apstādījumu apsaimniekošanu, labāk jau laikus izcirst inficētos ošus.
Mārtiņš Zīverts,
Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās
administrācijas direktora vietnieks
Foto autors: Andrejs Svilāns
Inese Pabērza,
Dabas aizsardzības pārvaldes Sabiedrisko attiecību un
vides izglītības nodaļas vadītāja
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: