Lietotāja profils

Lai pieteiktos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com

Krāsainās Ceļotāju dienas (raksts papildināts ar attēliem) 06.06.2016. plkst. 15.53

Paldies pasaulē labākajai Ceļotājdienu apmeklētāju saimei! Paldies pārgājienu, darbnīcu, velomaršrutu, laivu braucienu vadītājiem un atvērto māju saimniekiem! Paldies visiem brīvprātīgajiem palīgiem!

2016. gada Slīteres Ceļotāju dienas pavadītas spirdzinošajā Šlīteres gaisā, meži pētīti, jaunas dabas gudrības apgūtas, jūras vēji ieelpoti, odu kodumi un vasaras raibumi uzpunktēti, sklandrauši apēsti!

Gatavojamies nākamā gada Ceļotāju dienām 2017.gada 3. un 4. jūnijā — ar pulcēšanos citviet Dundagas novadā, ar jauniem un jau iecienītiem gidiem un jauniem piedāvājumiem!

Slīteres Ceļotāju dienu rīkotāju vārdā

Andra Ratkeviča,
Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācijas darbiniece,
tel. 28385025,andra.ratkevica@daba.gov.lv,
www.daba.gov.lv


Alanda Pūliņa,

Dundagas novada tūrisma informācijas centra darbiniece,
tel. 29444395, 63232293, tic@dundaga.lv,   www.visit.dundaga.lv. 


 

4. un 5. VI jau septīto reizi norisinājās Slīteres Ceļotāju dienas — krāsainas, garšīgas, vējainas, piedzīvojumpilnas.

Ceļotāju dienu sāku, piedaloties Šlīteres stacijas stāstos Inas Braunas vadībā. Vispirms appūšamies pret ērcēm, jo, kā teic Ina, sekos gājiens pa džungļiem. Esam apmēram 25 cilvēku grupa, lielākā daļa — sākumskolas audzēkņi no Zlēkām. Ceļojuma iesākumā Ina bilst, ka daļēji iesim pa takām, pa kurām 20. gs. 30. gados soļojis Imanta Ziedoņa priekšgājējs, dzimtenes apceļotājs un daudzinātājs, dzejnieks un publicists Vilis Veldre (arī Jānis Trimda, īstajā vārdā Fricis Gulbis), un vārds «daudzināt» te īsti vietā, jo, aizrautīgi apceļodams Latviju, viņš ikvienā vietā lūkojis saskatīt ko labu, cildināmu.

Saule jūnija pirmajā sestdienā nesolās būt tik kveldējoša kā iepriekš, bet, ieejot Upeskalnu aizaugušo lauku paēnā un tūlīt jau arī brikšņos, kļūst pavisam vēsīgi. Jā, vienas mājas stāsts atspoguļo mūsu tautas traģisko vēsturi — pirms nepilniem simt gadiem te strādājis uzņēmīgs jaunsaimnieks, pletušies kopti lauki, tagad to visu jau atkal atkarojis mežs, un par mājvietu liecina vien apsūnojušu akmeņu kaudzītes. No izvešanām nav pagājuši pat 70 gadi, bet nekādu pēdu cilvēku mūžiem... Turpat blakus atrodas apaļš, arī no akmeņiem veidots pacēlums, kā teic mūsu gide, krietni senāks par mājvietu. Vei te kādreiz slējušās vējdzirnavas? Atbildi zina tikai vējš.

Tālāk lēkājam pa mežacūku rakumiem, kāpjam pāri lieliem nokritušiem kokiem vai izlienam tiem pa apakšu, rāpjamies stāvos pakalnos un tūlīt pēc tam uzmanīgi steberējam lejā tikpat krasās nogāzēs, pārskrienam pāri staignākām vietām, līdz nonākam pie Vecmāju upītes. Te kā uz pasūtījumu acu skatienam paveras brīnišķīga mežacūku vanna — mazliet iztēles, un var iedomāties, kā suķis rukšķēdams labsajūtā grozījies un valstījies, beidzot ticis kārotajā dzestrumā. No dažu līdzbiedru mutēm dzirdu atzinīgus vārdus — nav nemaz jābrauc uz tālām zemēm, izrādās, ka džungļi ir tepat! Labākā uzslava maršrutam un mūsu vadītājai.

Ejam tālāk. Ina pievērš mūsu uzmanību trīs veidu papardēm — ērgļpapardēm, kas cēli aug pa vienai, strauspapardēm un ozolpapardēm, kas jau rieš pumpurus, lai Jāņu naktī īstajiem meklētājiem uzplauktu. Vēl pēc kāda brīsniņa mūsu takā kā uz pasūtījumu kāds vai kādi ir atstājuši liecības — spiras. Ina papēta to formu un skaidro — te gājusi briežu govs ar savu teļu, turklāt tas ir bijis puika... Cik labi iet kopā ar dabas zīmju lasītāju!

Kad esam jau mazliet apguruši, nonākam pie, Inas vārdiem izsakoties, balvas — avotiņa. Te piestājam, padzeramies, noskalojamies un dodamies tālāk.

Vēl pēc neilga laika esam uz lielās šosejas, un, spriežot pēc daudzu atvieglojuma nopūtām, īstā balva ir nosoļot pārdesmit metru pa Dundagas–Mazirbes asfaltēto lielceļu, tad to šķērsojam un ejam pa elektrolīniju Dundagas virzienā. Ina kārdinoši stāsta, ka te mēdz būt daudz gaileņu, un piebilst — kur skudrupūžņi, tur arī gailenes. Droši vien taisnība ir arī pretējam apgalvojumam.

Sēņu pieminēšana man liek pajautāt, kā īsti ir — vai pareizi, ilgtspējīgi ir sēnes griezt vai tomēr ar roku izgriezt, kā esmu dzirdējis. Ina stāsta savu pamatojumu: ja sēni glīti nogriež, tad vēlāk tur satek virsū lietus un sēņotni sabojā. Tāpēc pareizāk būtu to izvirpināt, Ina saka un smejoties piemetina — pulksteņrādītāja virzienā. Nu, mobilo telefonu laikmetā kāds vairs tur pulksteņrādītājs... Mūsu gide vēl piebilst, ka tautasdziesmās arī teikts — bekas iet lauzt, nevis griezt. Nu ja, varbūt senči vēl nepazina nažus.

Nonākam pie Dzelzceļnieku mājām. Ina pavēsta, ka pagājušā gadsimta 30. gados otrpus tagadējai šosejai bijusi stacijas ēka, pavisam necila būdiņa, kas vairs nav saglabājusies, toties saglabājies ir Viļa Veldres pastāsts, kurā viņš apraksta, kā ziemas naktī tur stindzinošo aukstumu nav varējis izturēt, tāpēc soļojis vien tālāk, pa ceļam gan apmaldoties. Bet mēs neapmaldāmies! Dzelzceļnieku mājas paliek mums pa labai rokai, un tagad baudām otru senā mazbānīša liecību — ejam pa veco uzbērumu. Vietā, kur tas nogriežas pa kreisi, dodamies uz pretējo debess pusi un atkal sastopam Vecmāju upīti. Jautājums — parasti jau upes dod nosaukumu mājām. Kāpēc šajā gadījumā ir otrādi? Varbūt tā bijusi bezvārdu upīte, un tāpēc šoreiz noticis citādi... Pa graviņu nošļūcināmies līdz upītei, un te jau vecākais valsts vides inspektors Andris Maisiņš ir iekārtojis trošu ceļu pāri ūdensšķērslim. Kurš grib pamēģināt? Tādu ir vairāki. Ar rokām pie augšējās troses, kājas uz apakšējās, drošības virve piestiprināta, un aiziet! Jauks pārgājiena noslēgums. Tie, kas vēlas, vēl var apmeklēt arī pašas Vecmājas jeb gudro, taupošo ēku, par kuru agrāk jau esam rakstījuši.

Nu tik naigi uz Šlīteres pusmuižu baudīt krāsainību, raibumu un smeķi! Sāku tieši ar ēšanu, jo vēders pēc pārgājiena kurkst kā vardes manā piemājas dīķī. Līdz glaunajam Valtera Restorānam nemaz netieku, manas izsalkušās maņas uzrunā saimes galds ar skābeņu zupu no smalkas franču terīnes ar uzrakstu Bon appetit. Tātad labu ēstgribu! Iemetu ziedojumu trauciņā savu artavu un ķeros klāt latviešu saimnieču virumam no svešzemju trauka, ko par bērnu auklēšanu esot dabūjusi kāda mūsu pašu meitene. Garda zupa gan! To atzīst arī kundze man līdzās, sacīdama: būtu to zinājusi, ka tik garšīga, būtu trīslitru burku līdzpaņēmusi!

Pēc skābeņu zupas prasās malks labas kafijas. Sekojot norādei, eju DAP KRA (šoreiz slinkuma dēļ neatšifrēšu) administrācijas ēkai ap stūri, kur Marta Ratkeviča piedāvā arī kēksiņus, vafeles un ķīseli. Nu jumtiņš ir uzlikts.

Bet savs smeķis ir atrodams arī Andra Ratkeviča košajos Šlīteres pusmuižas stāstos, fon Šlītera pēcteča Šlītera–Šleinera kuplajā runā, sadiedzot kopā vēsturi ar šodienu un piesakot tos, kas uzstājas uz improvizētas skatuves, Pāces Vilnas fabrikas žilbinošajos dziju rakstos un valodu daudzbalsībā — visapkārt dzirdama vai vismaz lasāma latviešu, lībiešu un krievu, čehu un angļu, vācu un franču valoda, un apbrīnojami, ka visi saprotas.

Čehu draugu mūsdienu deju jauniešu grupa liek noreibt galvai, mēģinot izsekot līdzi akrobātiskajiem priekšnesumiem, mūsu pašu Dun–dang senioru dejotāju tautiskās tūres, Mārītes Jurčas pastāsti un Kolkas Laulas dziedāšana svētku varavīksnei piešķir īpašu vietējo nokrāsu.

Jā, ēdamā netrūkst. No ventiņiem atbraukušie piedāvā pašceptu rudzu maizi un arī neparastākus auzu plāceņus, vismaz trīs saimnieces — sklandraušus, un lielākā piekrišana ir mūsu nacionālā garduma ciltsmātēm, Elmai Zadiņai un Dženetai Marinskai. Elmas pūtelis izdzerts jau pusdienlaikā. Jāatzīmē Dženetas skatuviskais noformējums — oranži rauši, oranžs priekšauts un salvetes.

Ēniņā patvēries Kļavnieku saimnieks Ivars Šleiners ar kazu sieru, un turpat blakus kazu piena saldējumu piedāvā vandzenieki — smiltsērkšķu, melleņu un zemeņu. Vienlīdz gardi ir abiem tirgotājiem, un kazu klātbūtni tiešām nemana!

Kūpinātu zivju meistariem gan vairs paēna nav atradusies. Tas nekas! Ievēroju, ka lucīšiem, vēja zivīm un skumbrijām ik pa strēķītim dāsni pārliktas pāri kuplas nātres. Ar šo vecveco paņēmienu arī vasaras svelmē zivis saglabājas frišas, kamēr sagaida savu pircēju. Nogaršoju skumbriju — nudien delikatese. Iedomājos, ka man taču arī aiz šķūnīša, kā dzejnieks teicis, nenoskārstai vajdzībai aug itin brangas nātres. Nu zināšu, kā tās likt lietā! Vajag tikai dabūt nedaudz zivtiņu, un sanāks makten labs bizness.

Kā svētku caurviju tēls, cēli lokus liecot, pa pusmuižu brauc zirgu pajūgs, izvizinot visus gribētājus. Par šo iespēju paldies sakāms Daigai Podēnai un Ignatam Laham no Džūkstes, kā arī  mūsu pašu Agritai Bokumai.

Īpaši uzteicama ir Drabešu kopiena — Amatu māja no Amatas novada. Pirms gadiem pieciem viss aizsācies ar aizrautīgām audējām, vēlāk piepulcējušies dedzīgi keramikas, filcēšanas un kokļu būves meistari. Tagad visās šajās jomās var izmēģināt roku Ceļotāju dienu dalībnieki. Bet galvenais, ka drabešnieki kokles arī spēlē. Ne tikai oficiāli pie mikrofona, bet arī pie saviem galdiem — ik pa laikam visu dienu pašu un ikkatra garāmgājēja priekam.

No kaimiņpagasta, Ances, ieradies uzņēmīgais Reinis Pižiks, kas pirms pāris gadiem teicis ardievas stabilam darbam bankā, pārcēlies uz dzīvi savā bērnības zemē un tagad ceļotājiem piedāvā gan izbraucienus laivās, gan šaut ar loku. Tā kā cauri Šlīteres pusmuižai neviena upe netek, tad Reinis ar dēlu palīdzību visus gribētājus skolo loka šaušanā. Arī dundadznieku draugus —  čehu jauniešus.

No apskates objektiem vērtība par sevi ir akas māja, kurā, iededzot gaismu un pārvarot nelielu drebuli, var ielūkoties vienā no dziļākajām akām Latvijā. Aptuveni 27 metrus, gribas teikt, bezdibenīgā aka ir nevainojami izmūrēta, un kā turpat netālu pie mikrofona saka Šleiners–Šlīters, ir tikpat dziļa, cik Šlīteres bāka ir augsta. Turpat stāv rakstīts, ka aka pildījusi savus pienākumus līdz 20. gs. 70. gadu vidum, bet Ina apgalvo, ka ūdens no akas ir gūts vēl 80. gadu vidū. Pastāv cerība, ka ar Eiropas naudiņām ūdens padevi no unikālās akas varētu atjaunot...

Diena paskrējusi vējainiem spārniem. Vairākas stundas ikviens varējis rast sev tīkamu nodarbi, iesaistot visas maņas — redzi, tausti, ožu, dzirdi un pirktgribēšanu. Vispār jau grūti aptvert neaptveramo, vismaz man tas nav izdevies. Varbūt kādam citam?

Paldies visiem rīkotājiem, dalībniekiem, apmeklētājiem, atbalstītājiem, īpaši novada domei un  saimniekiem — Slīteres Nacionālajam parkam!

Papildinājumi un precizējumi, arī skaitļu cienītājiem, gan jau ka būs.

 

Fotoalbumus un atskatus skatieties arī http://sliteresdiena.wordpress.com/foto-galerija/

 

 

Alnis Auziņš

Autora, Ainara Gaida un Ances Remesas foto

Pievienotās galerijas
Krāsainās Ceļotāju dienas

Atslēgvārdi
tūrisms
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com