No 8. V līdz 16. VI divdesmit Kurzemes plānošanas reģiona pašvaldībās norisinās vērienīga sociāla kampaņa, kurā novadu iedzīvotāji piedalās apkārtējās vides pielāgošanai pēc universālā dizaina principiem. 21. V šī kampaņa notika arī Dundagā.

Kā norādīts interneta vietnē www.videspieejamiba.lv, universālais dizains (UD) ir domāšana un process, kura rezultātā top produkti un pakalpojumi cilvēkiem ar visdažādākajām vajadzībām — grūtniecēm, ģimenēm ar bērniem, riteņbraucējiem, invalīdiem, pensionāriem u.c. Sabiedriskais transports ar pazeminātu grīdu, uzbrauktuves un nobrauktuves, luksofori ar skaņas signālu, riteņbraucēju celiņi un riteņu novietnes, bērnu istabas — tie ir tikai daži UD piemēri, kas ļauj justies ērti un droši. Kampaņas mērķis ir ne tikai padarīt apkārtējo vidi ērtāku un drošāku, bet arī vērst lēmumpieņēmēju un pārējās sabiedrības uzmanību uz UD principu nozīmi ikvienā ikdienas situācijā. Sabiedrības kampaņas aktivitātes Kurzemes plānošanas reģions nodrošina Latvijas — Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2007.–1013. gadam projektā Nr. LLIV-322 «My Social Responsibility».

Dundagā viss sākās ar tikšanos, uz kuru «Līkās muižas» zālē pulcējās interesenti, pārsvarā pārstāvji no SIA «Dundagas veselības centrs» un valsts sociālā centra «Dundaga», un projekta pasākuma vadītājs Māris Zabarovskis. Vispirms kopīgi noskatījāmies Labklājības ministrijas projektā veidotu filmu par vides pieejamību. Tā lika aizdomāties, cik būtiski ir, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām justos neatkarīgi, lai viņiem nebūtu jālūdz citu palīdzība. Kā uzsvēra M. Zabarovskis, viņi nevēlas pret sevi īpašu attieksmi, bet grib, lai izturas kā pret pārējiem. Ja tie ir cilvēki ar kustību traucējumiem, kas pārvietojas ar riteņkrēslu, tad jebkurš šķērslis viņiem ceļā var radīt sarežģījumus. Filma rādīja, kāda apkārtējā vide nepieciešama cilvēkiem ratiņkrēslos, redzes un dzirdes invalīdiem un kāda tā ir īstenībā, un cik bieži sabiedrisku vietu plānotāji formāli izpildījuši prasības, piemēram, — uzbrauktuve ir, bet pārāk stāva vai šaura, lai pa to varētu uzbraukt bez pavadoņa. Filmā labais piemērs, kur lietoti UD principi, bija Cēsu pils muzejs — uz to var droši doties ikviens. Ir uzstādīts parastais lifts, tālāk pacēlājs, lai varētu tikt uz augšējiem stāviem. Skatu tornis gan ir nepieejams, taču arī šī problēma ir atrisināta — tornī uzstādītas videokameras un datorā redzams, kā no tā izskatās Cēsis.

Pēc filmas devāmies aplūkot, kā ir ar vides pieejamību Dundagas centrā. Vienā no riteņkrēsliem sēdās Kultūras pasākumu organizatore Ruta Bērziņa, vajadzības gadījumā viņai palīdzēja 10. klases skolēns Matīss Grauze, bet otrā riteņkrēslā pamīšus — sociālā darbiniece Inese Bernāne un 10. klases skolēns Igors Oļeksjuks. Starp citu, abi puiši piedalījās tāpēc, ka viņi vēlas rakstīt zinātniskās pētniecības darbu par vides pieejamību Dunadgas centrā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kopā ar viņiem bija arī šī darba vadītāja Inga Leistmane.

Aplūkojot «Līko muižu», uzreiz bija skaidrs, ka tur cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nav nekādas piekļuves. Tāpat ir ar pili. Pie veikala «Top!» nevarējām uzreiz saprast, vai var tikt garām saliktajiem velosipēdiem, taču izdevās. Arī veikalu varēja labi izbraukt. Bistro «Vecā pirts» arī varēja iekļūt, bet tualetē gan ne, jo durvis par šaurām. Pa Sociālā dienesta uzbrauktuvi varēja tikt augšā un pa durvīm arī iekšā, bet lejā nokļūt bija grūtāk, nobrauktuve ir drusku par stāvu. Pastā varēja tikt. SIA «Dundagas veselības centrs» no ielas puses ir divas ieejas: viena ved uz ģimenes ārstes Guntas Skujiņas privātprakses vietu, otras — uz ģimenes ārstes Asjas Feltas privātprakses vietu, kasi un dakteres Aelitas Grīvanes zobārstniecības prakses vietu. Pie ārstes G. Skujiņas nokļūt traucē pakāpiens iekšpusē. Pa otro ieeju var tikt iekšā un nokļūt tur, kur vajag. Protams, uz otro un trešo stāvu nu nekādi nav iespējams tikt. SIA « Aptieka Cito» uzbrauktuve ir par šauru un stāvu, SIA «Viktorija DR» uzbrauktuve ir laba, arī pa durvīm tiek iekšā. Pie kafejnīcas «Krūziņi» pat nepiegājām, jo bija skaidrs, ka tur vide ir pieejama visiem. Savukārt sabiedriskajā tualetē cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neiekļūt.

Nekur, izņemot ārstes G. Skujiņas privātpraksi, nebija dzeltenā marķējuma uz pakāpiena. Dundagas vide nav nemaz pielāgota vājredzīgajiem. Ietve autostāvlaukuma pusē pie gājēju pārejas uz bistro ir pārāk augsta, lai cilvēks ratiņkrēslā bez satricinājuma varētu nobraukt uz ielas.

Paldies visiem, kas jau ir gādājuši par apkārtējās vides pielāgošanu pēc UD principiem!

Kopumā tomēr secinājumi ir skarbi, bet tie nākotnē ir vērā ņemami. Galu galā vēlētāju apvienības savās programmās ir solījušas iedzīvotājiem draudzīgu infrastruktūru un vidi, uzlabot vides pieejamību cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām, arī pašvaldības iestādēs, un veicināt veciem ļaudīm draudzīgas vides izveidi, uzlabot dzīves vides kvalitāti, labiekārtot Dundagas centru, visām vecuma grupām pievilcīgas dzīves vidi. Ja patiesi to vēlamies, ir jādomā par cilvēkiem ar visdažādākajām vajadzībām! Rūpe par Dundagas novada apkārtējās vides pielāgošanu pēc UD principiem ir jāuzņemas visai sabiedrībai kopā.

Diānas Siliņas teksts, Dainas Freibergas un Agitas Vagenmeisteres foto